Māra Libeka: Ne jau ārsti un pacienti sakārtos veselības jomu, tas jādara politiķiem 9
Ministru prezidente Laimdota Straujuma norādīja, ka 2017. gada valsts budžeta projektā prioritātei ir jābūt veselības nozarei, savukārt viņas pēctecis Māris Kučinskis šo mērķi attālina, sakot, ka veselības joma par prioritāti kļūs 2018. gadā, jo līdz tam esot jāveic nepieciešamās reformas, lai sistēma kļūtu efektīvāka un nauda nepazustu “melnajā caurumā”. Ministru prezidents nepasaka to, ka šo caurumu rada ne jau mediķi un pacienti, bet gan paši politiķi un viņu ieliktie struktūrvienību vadītāji. Svaigākais fakts liecina, ka neviens tā īsti nav izvērtējis P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas jaunā korpusa otrās kārtas būvniecības izmaksas, kaut slimnīcā par prāvu algu strādāja Normunds Štāls, speciālists būvniecības jautājumos. Bijušais slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dins Šmits piespiedu kārtā uzrakstīja atlūgumu, jo saprata, ka viņa jautājumi par ļoti dārgajām flīzēm fasādē un citām ekstrām ir ļoti nepatīkami ne tikai pieminētajam valdes loceklim, bet arī atsevišķiem politiķiem, kas saistīti ar Štālu un būvniekiem.
Veselības ministre Anda Čakša atbrīvojās no Štāla, un, piesaistot pieredzējušus būvniecības procesu pārzinātājus, ieguva aprēķinus, ka jaunā korpusa otro kārtu var uzbūvēt par vismaz 60 miljoniem eiro lētāk.
Ja ielūkojamies Valsts kontroles revīzijas ziņojumā par Veselības ministrijas (VM) 2015. gada sagatavoto finanšu pārskatu, tad tur var izlasīt, ka ministrija nav izveidojusi efektīvu rezidentūras valsts budžeta finansējuma izlietojuma uzraudzību un nav ievērojusi normatīvo aktu prasības par rezidentu apmācībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atmaksu. Ministrijas bezdarbības rezultātā nav atgūti valsts budžeta līdzekļi rezidentu apmācībai – 900 tūkstoši eiro no 124 personām, kuras septiņu gadu laikā nav pabeigušas rezidentūru. Tāpat ne visas personas, kuras ir beigušas rezidentūru, ir izpildījušas uzņemtās saistības pilnā apmērā. Ne jau ārsti un pacienti sakārtos šo jomu, tas ir jādara par medicīnas jomu atbildīgajiem politiķiem kopā ar augstskolu rektoriem un slimnīcu vadītājiem.
Par “melno caurumu”, kur pazūd nauda, tiek nosauktas arī ģimenes ārstu prakses. Es nedomāju, ka tur nozog valsts naudu, bet neviens līdz šim nav vispusīgi izvērtējis ģimenes ārstu darba kvalitāti – cik daudzi no viņiem spēj slimnieku ārstēt paši un cik daudz ir tādu, kuri necenšas strādāt paši, bet pilda starpnieka funkciju starp pacientu un speciālistu, nosūtot slimnieku pie kolēģa uz galvaspilsētu. Atceros, ka ne tik sen izskanēja priekšlikums, ka vajadzētu izvērtēt, no kurām ģimenes ārstu praksēm stacionāros nokļūst visvairāk slimnieku, un izdarīt objektīvus secinājumus, bet šī apņemšanās nav īstenojusies. Tāpēc ir apsveicams veselības ministres nodoms nepiemaksāt visām ģimenes ārstu praksēm, bet tikai tām, kas spēs izpildīt saprātīgus darba kvalitātes kritērijus.
Politiķiem un administratoriem patiešām ir vēl daudz darāmā, lai veselības aprūpes joma kļūtu efektīvāka, bet tādēļ nav jācieš mediķiem un pacientiem. Stacionāru, īpaši Rīgas Dzemdību nama ārsti un medicīnas māsas, gadiem gaida lielākas algas, kamēr pacienti – ātrāku piekļuvi ārstiem un mazākus maksājumus par ārstēšanu no savas kabatas. Tieši tādēļ nav saprotama valdības vadītāja Kučinska taisnošanās, ka nākamgad iedosim papildu naudu “ugunsgrēka dzēšanai”, jo “nav ne finansējuma modeļa, ne kontroles sistēmas, lai naudu neizlietotu nelietderīgi”. Vai ārstiem un pacientiem jāatbild par to, ka tā visa nav, tāpēc zobus sakodušiem jāturpina ciest? Par, Kučinska vārdiem runājot, “aizlaisto lauciņu” atbild politiķi, un viņiem, nevis mediķiem un pacientiem, tas lauks ir jāizravē. Tāpēc ir nepieņemami, ka valdības vadītājs un viņa partijas biedre finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola veselības ministres prasību par papildu vairāk nekā 40 miljoniem eiro ārstniecībai ir faktiski noraidījuši, jo papildus apsolījuši tikai trīs miljonus eiro. Ministru prezidents gan sola, ka būšot desmit miljoni, bet tie septiņi miljoni jau atrodas VM budžetā mantojumā no iepriekšējā ministra Gunta Belēviča, kurš tos “izsita”, lai slimnīcām būtu vieglāk apmaksāt valsts galvotos kredītus, bet valdība nesen tos norakstīja, tādējādi ietaupot pieminētos miljonus.
Kamēr valdības vadītājs runā par “melnajiem caurumiem” un reformām, tikmēr nākamgad pietrūks naudas, lai novērstu invaliditāti darbspējīgā vecumā, jo šogad jau maijā beidzās nauda, lai tie strādājošie, kuriem nepieciešamas, piemēram, endoprotezēšanas vai acu operācijas, tās varētu laikus izdarīt, nekļūstot par invalīdiem. VM aprēķinājusi, ka šobrīd paliatīvo aprūpi nesaņem 3400 cilvēku. Ja piešķirtu prasīto naudu, tiesības uz cieņpilnu nāvi varētu nodrošināt daļai no viņiem. Pietrūks naudas C hepatīta ārstēšanai nepieciešamajiem medikamentiem, kā arī zobārstniecības tarifu palielināšanai, līdz ar to saruks valsts apmaksāto zobārstniecības pakalpojumu apjoms bērniem. Naudas nepietiks arī iedzimto anomāliju ārstēšanai un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētāju slimību ārstēšanai. Lai paaugstinātu minimālo algu zemākajam ārstniecības iestāžu personālam, ir nepieciešami 13,5 miljoni eiro, bet solīti tikai pieci miljoni eiro. Visdramatiskākajā situācijā ir rezidenti, kuru algas nav palielinātas gadiem, un tas ir tiešs apliecinājums, ka Latvijas valdībai jaunie ārsti nav vajadzīgi.
Pacientiem ir absolūti vienaldzīgas politiķu runas par reformām, kas kaut kad ir jāveic, savukārt politiķi jau krietnu brīdi ir absolūti imūni pret Pasaules veselības organizācijas, Eiropas Komisijas un OECD ieteikumiem. Arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis vairs nesaka ne vārda kopš pateicības sarīkojuma un cienasta ārstiem par ilgstošo ārstēšanu, vismaz par atalgojuma paaugstināšanu mediķiem, nemaz nerunājot par citām nebūšanām. Bet Saeimas deputāti, bijušie ārsti, ir labi iekārtojušies un savu prātu nenodarbina ar ministres Čakšas problēmām, jo bauda atvaļinājumu.
