Monika Zīle: Vardarbība pret bērniem nopietnāk apdraud Latvijas tradīcijas nekā daži Mucenieku iemītnieki 16
Visnotaļ krāšņi izpaudušies prognozēs par to, kādas šausmas Latvijā pieredzēsim pēc patvēruma meklētāju uzņemšanas, jaudīgākie tīmekļa viedokļu paudēji nu acīmredzami garlaikojas un nepacietīgi dīdās liela “cepiena” vērta iemesla gaidās. Kam lai kož? “Vienotības” apsaukāšanas spilgtākie epiteti biežajā lietošanā nobružāti, Straujumas valdība pieder vakardienai, Kučinski knābāt vēl paspēs, Krievijas portāla “Sputniknews.lv” saturā iedziļināties slinkums. Pēdējā laikā mediji nav papūlējušies piedāvāt aizkustinošus stāstus par mežā piesietiem suņiem vai kūtī līdz nāves robežai nomērdētiem lopiem – tad varētu sacensties dzīvnieku mīlēšanas komentāros, kuri latviskajai interneta auditorijai īpaši iecienīts žanrs. Tiesa, šeit sākas diezgan smaga pretruna: ja reiz mūs tā saviļņo cilvēka mazāko brāļu ciešanas un ja zirgu badinātājam kaismīgi pieprasām publisku linčošanu, tad pēc loģikas ar vēl lielāku bardzību būtu jāvēršas pret bērnus dažādi traumējošiem vardarbīgiem vecākiem, taču nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Reta diena vairs paiet bez ziņas par slimnīcā nonākušiem ģimenē piekautiem mazuļiem, bet šīs vēstis aiztek kopā ar informācijas plūsmu šķietamā nebūtībā. Pat sadauzīta zīdaiņa nāve atstāj pēdas vienīgi bezkaislīgajā statistikā un kārtējās krimināllietas dokumentos. Pēdējos gados Latvijā veiktie dažādu oficiālo un nevalstisko organizāciju pētījumi liecina, ka 80 procenti pret bērniem konstatēto vardarbības gadījumu notikuši ģimenē. Arī pedofils vairs nav tikai deģenerējies bezpajumtnieks ar psihes kroplībām, bet nereti tuvs ģimenes loceklis un pat bērna tēvs. Diemžēl. Domāju, par šiem faktiem – būtībā par melno zīmi Latvijas sabiedrības sejā! – vērts satraukties vēl vairāk nekā par dažu Sīrijas iedzimto apmešanos Muceniekos. Pilnīgi piekrītot, ka patvēruma meklētājiem stingri jāmāca ievērot Eiropas tradīcijas un jāmāca cieņpilna attieksme pret sievieti, taču – lai cik paradoksāli izklausītos! – tādas pašas zinības acīmredzot steidzīgi jāatsvaidzina vietējiem ļaudīm. Lai bēgļiem, pēc valsts valodas apgūšanas ikdienas ziņas lasot, nerastos priekšstats, ka zīdaiņu piekaušanu un izvarošanu Latvijas sabiedrība klusuciešot akceptē…
Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis nesen ieskicēja vispārinātu ģimenes vardarbja portretu: 40 – 50 gadus vecs likumsargu uzmanības lokā iepriekš nenonācis vīrietis ar alkohola lietošanas problēmām. Kādam paziņa, kaimiņš, kolēģis, viesību čoms, vaļasprieku biedrs, pat draugs. Taču anonīms pārējiem arī tad, ja pavedis pirmsskolnieci meitu netiklībā vai ielauzis galvaskausu deviņus mēnešus vecam zīdainim. Likums vardarbi sargā daudz pašaizliedzīgāk nekā viņa upurus. Tāpēc nav jābrīnās, ka melnā zīme tūkst platumā.