Egils Līcītis: Nodokļu nemaksātāji ar cilpu kaklā 0
Cīņai ar nodokļu nemaksāšanu un korupciju Latvijā ir bezgala gara vēsture. Tas varēja būt tiesiskuma un reformu koalīcijas laikos, kad gaišo spēku deputāti triumfējoši proklamēja sūri grūti panākto lēmumu, lai divi miljoni pilsoņu, sākot ar nevainīgu zīdaini rožsārtām pēdiņām šūpulī un beidzot ar fiziskām personām, kuras dzīrušās spert pēdējo soli pāri mūžības slieksnim, aizpildītu un nodotu nulles deklarācijas. Sak, noskaidrosies, kur un kā knēvelis ticis pie tik dārgiem bērnu ratiņiem un aizgājējs pie tik izcakotas priežkoka kastes. Pēc šī izšķirošā lēmuma kā sīkiem blēdīšiem un piparbodītēm, tā izmanīgiem gigantiska mēroga valsts apšmaucējiem tikšot sasietas melnās rokas un pievilktas skrūves. Lai i nedomā uzsākt krāpšanas afēras un ap stūri vešanas netīrus darījumus. Bija nokārtots, ka Latvijas apdzīvotāji, kuru vidū ir ne mazums godīgu cilvēku, bet arī miljons žuliku, pastāvīgi atrodas zem Valsts ieņēmumu dienesta četrtūkstoš ierēdņu mikroskopa kā baktērijas. Ja kas tūtā, sarīkotu Nirnbergas procesus, un vainīgais beigtu savu nožēlojamo krāpnieka dzīvīti ar cilpu kaklā. Žurku apgrauztais un ar iekritušām ribām budžets gavilēja un godīgie nodokļu maksātāji aplaudēja, jūtot, ka nulles deklarācija ir beidzot īstais duršlaks, lai nekas vairāk par pieciem eirocentiem nenotecētu garām valsts kasei un tā pildītos ar debesu mannu.
Pagāja gadi. Nekur un nekad neesmu lasījis par pozitīvo, garšīgo efektu, ko raisījusi 0 deklarēšanās degustācija VID kantorī. Lasām ko citu. Ka dienesti strīdas, kam īsti jākontrolē valsts amatpersonu gada ieņēmumu–izdevumu bilance. VID vai KNAB esot tik nespēcīgi, ka knapi aptverot pārbaudīt divi procentus no tūkstošiem sasūtīto papīru. Tomēr apstākļos, kad valdībai jānokaujas ar regulāru naudas trūkumu, tiek liktas cerības uz bankām, lai tās informē VID par katru klientu, kurš “Supernetto” veikalā izgrūdis piķi un nopircis čipsu paciņu, tādējādi demonstrēdams, ka nomazgājis naudu un nezināmas izcelsmes eirīši viņam liptin līp pie pirkstiem. Tas ir ļoti vajadzīgs pasākums, jo, neraugoties uz milzīgo saspringto politisko gribu apkarot shēmotājus, valsts apkāsējus ar knipi, neglītais vieplis, ēnu ekonomikas neskūtā seja joprojām rēgojas neizmērojami liela kā mēms pārmetums valdības ilggadējiem pūliņiem. Plānu, kā to apkarot, sadusmojies premjers Kučinskis personiski nosaucis par “kosmētiku”. Divdesmitprocentīgās ēnu ekonomikas dragāšanā būšot kapitālas pārmaiņas. Tur laidīs pāri žiletes, pelēkos vilks pie āķa un viņiem izsūks sulas spiedē. Hahahā, mēs pratīsim aitiņām nocirpt vilnu – par labu izdošanos Māris pacēlis kausu, un visi zina, kas jādara.
Tikām neguļ elementi, kuri nelikumīgi pelnīto glabā pagultē, Lihtenšteinā, Gērnsijā un nav izvilkti dienasgaismā, paceļot Panamas papīrus. Šie pipšuki apšauda direktori Pētersoni, pūloties nodarvot balto Ināru par melno Ināru. Sievišķiem acis slapjā vietā, Ināra raudādama aizskrien pie finanšu ministres, pie valdības galvas pasūdzēties. Viņu sirsnīgi apkampj, atbalsta – Pētersone, nedariet muļķības! Nepadodieties! Bet kas tie smuļi, kas aptašķa VID ģenerālieni, to jau atkal nejaudā noskaidrot, jāprasa FIB izmeklētājiem. Tā te iet. Nodokļu nemaksātājus neatklāj. Shēmotājus nenotiesā. Naudas izšķērdētājiem ne matiņš no galvas nenokrīt. Divdesmit procenti ekonomikas ēnas zonā nejūtas necik apdraudēti, pērk tik jaunus limuzīnus, īpašumus. Politiķi vēsta, ka ēnu ekonomikai nemaz nevajag likt sprunguļus riteņos, un ar laiku tā neskūtās mordas vietā iegūšot cilvēcīgu seju. Kas par to, ka pētījumi parāda, ka tautieši negrib atgriezties korupcijas saēstā tēvijā un ārzemju investori pārceļ ieguldījumus uz citām zemēm, jo apnicis runāt par lietām, kuras sen bija jāizdara.
