Melnā pirts un rituāli. Ksenakis un Anna Fišere Cēsīs 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pašā sākumā skaidrības labad jāraksta, ka Jannis Ksenakis Cēsīs nekad nav bijis un Rīgā arī ne. 90. gados teorētiski tas bija iespējams, taču realitātē šāda varbūtība palika neīstenota.
20. gadsimta izcilākā grieķu komponista mūzika gan šeit ir pazīstama, un Ksenaka simtgadē 2022. gadā atmiņā palicis atskaņojums sešiem sitaminstrumentālistiem rakstītajam ciklam “Plejādes” (1979. gadā to pirmoreiz spēlēja “Les Percussions de Strasbourg”, un šis franču ansamblis pagājušajā gadā patiešām bija atbraucis uz Cēsu koncertzāli). Arī itālis Fausto Romitelli Latvijā nekad nav viesojies, tomēr arī viņa mūzika šeit kaut nedaudz ir zināma (izvērstākais opuss repertuārā – video opera “Metālu indekss”). Anna Fišere gan ar Latvijas kultūrvidi ir nesaraujami saistīta, un viņas opusi līdzās Ksenaka un Romitelli daiļrades piemēriem Cēsu koncertzālē skanēja 2024. gada 26. oktobrī. Šajā sezonā Cēsu koncertzāles rezidences mākslinieki ir perkusionisti Juris Āzers un Guntars Freibergs, tas nozīmē, ka no Ksenaka partitūrām atkal bija dzirdami darbi sitaminstrumentiem, bet netrūka arī citu interpretu devuma, arī citu tembrālo krāsu. Un jāpiebilst, ka tik nopietna un avangardiska programma spēja pulcēt klausītāju piepildītu zāli, tādējādi var pieņemt, ka publika atrastos arī Ksenaka kanoniskajiem opusiem “Metastāzes”, “Pithoprakta” un “Oresteja”, arī Romitelli darbiem “Bezvārda pilsēta”, “Mediterraneo” un “Chorus”.
Tas viss ir nākotnes jautājums. Turpretī tagad Juris Āzers Ksenaka partitūrā “Rebonds A”, Guntars Freibergs turpinājumā “Rebonds B” un lietuvietis Pavels Gjunters kopā ar abiem latviešiem skaņdarbā “Okho” atgādināja, kādēļ nesenais “Plejāžu” lasījums izvērtās tik suģestējošs – gan atsevišķi, gan kopā šie perkusionisti demonstrēja spožu virtuozitāti un interpreta domas slīpējumu. Turklāt bez liekiem efektiem – viss tika pateikts ļoti precīzi, skaidri un lakoniski. Un te ir arī zīmīga kompozicionāla atšķirība no “Plejādēs” dzirdamā formas vēriena un vibrofonu, marimbu un ksilorimbu krāšņuma – 26. oktobra programmā ietvertajos darbos Ksenakis parādījis, ko var panākt ar ļoti ierobežotiem izteiksmes līdzekļiem, tikai ar pāris nenoteikta augstuma sitaminstrumentiem – piemēram, džembēm un lielajām bungām. Un rezultāts vienalga pievērš neatslābstošu uzmanību un katrā no trim gadījumiem izceļas ar muzikālā rokraksta individualitāti, kam piemīt gan racionālas intences spēks, gan iepriekšminētā emocionālā suģestija.
Līdzīgu iespaidu atstāja Annas Petrīni spēlētais zviedru mūzikas instrumentu darbnīcas “Paetzold” veikums jeb kontrabasa flauta, kam Fausto Romitelli 1994. gadā komponēja opusu “Seascape”. Tikai aptuveni astoņas minūtes – toties visai piesātinātas un ar plašu asociāciju spektru. Apskaņots instruments – arī šī pazīme rada saikni ar Džordža Kramba mākslu. Otra atmiņu ķēde Annas Petrīni priekšnesumu saista ar ērģelnieces Unas Cintiņas spēlētajām “Jūras dziesmām” Ķeniņa, Einfeldes un Džuljāno Brači izpratnē. Un tad ir ķīniešu pūšaminstruments šens, kas kopā ar visu simfonisko orķestri skanējis arī tāda meistara kā Jukas Tiensū jaunradē. Daudz kas no tā iepazīts arī Latvijas koncertzālēs, daudz kas vēl priekšā.
Guntara Freiberga un Jura Āzera rezidences koncerta pieteikums tika ietverts virsrakstā “Ksenakis. Anna Fišere. Rituāli”. Visvairāk jēdzienam “rituāli” atbilda Ksenaka mūzika un tās lasījumi, īpašu konceptuālu disonansi neizsauca arī Fausto Romitelli un Anna Petrīni, turpretī Annas Fišeres darbi koncerta noslēdzošajā daļā kļuva par iemeslu dažādām un pretrunīgām pārdomām. No vienas puses, programmas kopaina un dramaturģiskais veidols bija rūpīgi iecerēti, par ko liecināja arī Miķeļa Fišera izteiksmīgie scenogrāfiskie objekti, uz kuriem jaundarba “Hagneia” izskaņā Freibergs un Āzers spēlēja ar spēku un vērienu. No otras puses, rituāls nav vienīgi rotaļa un improvizācija, tam kaut kur jāved, tam jāvēsta par metafizisku dziļumu, un šai ziņā lielāko pārliecību raisīja 2022. gada opuss “Hesychia”.
Prieks, ka Cēsu koncertzālē sengrieķa Parmenīda iedvesmoto “Hēsihiju” tagad dzirdēja tie, kas nebija klāt pirmatskaņojumā festivālā “Sansusī”, jo Jura Āzera, Guntara Freiberga un Annas Petrīni ansamblis, kam pievienojās Latvijas Radio kora mākslinieces Agates Pookas dziedājums, Oskara Bokanova kontrabass un Artūra Perta basklarnete, atspoguļoja interpretu veikto iedziļināšanos mūzikas būtībā un nošuraksta niansēs; prieks arī par to, ka komponiste neatkārtojas un vienlaikus saglabā cerēto kvalitāti, jo vokālistes iedzīvinātās laikmetīgās tehnikas un emocionālie modi atšķīrās no Helēnai Sorokinai adresētā opusa “Voynich Codex”, un abos gadījumos te izpaudās gan skaņuraksta maģija, gan muzikālās dramaturģijas saliedējums. Diemžēl “Hēsihijas” elektroakustisko tembru palete izrādījās ne sevišķi piemērota Cēsu koncertzāles akustikai; un diemžēl kopdarbā ar Āzera un Freiberga neapšaubāmi aizraujošo duetu opusā “Hagneia” pašas komponistes idejas izkliedējās eksperimentālu ritma moduļu aleatorikā, kur no otra senatnes filosofa – Plotīna – inspirācijas vairs nekas nebija palicis pāri.
Kopā ar reālām smaržvielām, karstumu un dūmiem tā vietā stājās kāda cita un, jāteic, visnotaļ simpātiska paralēle – sasaukšanās ar igaunietes Annas Hintsas 2023. gada dokumentālo filmu “Melnās pirts māsība”. Un varbūt šādā virzienā Annai Fišerei vajadzēja doties, jo arī tas savā ziņā ir rituāls – tiesa, piezemētāks un šīszemes reālijām tuvāks, taču galu galā vārds “hagneja” nepārprotami ietver šķīstīšanās jēdzienu. Te gan var uzdot pretjautājumu – cik daudz komponistei iespējams pārmest? Jo Latvija joprojām ir viena no nedaudzajām valstīm Eiropā, kur nav Plotīna darbu tulkojumu. Un Kenterberijas Anselma, Alberta Lielā vai Raimunda Lullija arī ne. Īsi sakot, vispirms, lūdzu, nopietnu humanitārās izglītības pamatu, un tikai tad varēs gaidīt šiem principiem atbilstošu māksliniecisko jaunradi.
