Melnā, melnā, nelatviskā ciemā. Armands Kalniņš vērtē Dailes teātra iestudējumu “Īru miroņgalva” 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātrī iestudētā izrāde “Īru miroņgalva” ir vēl viens sekmīgs Mārtina Makdonas darbu iestudējums Latvijas teātros. To šoreiz veikusi Īrijas vidi, jādomā, samērā laba pārzinātāja – angļu režisore Eimija Mārčanta.
Kopumā Makdonas lugām Latvijā ir veicies, tapušas lieliskas vai vismaz labas izrādes. Tā ar citu valstu rakstniekiem mūsu teātros gadās reti.
Šo fenomenu ir vērts detalizētāk izpētīt, taču, iespējams, viena no panākumu atslēgām rodama savulaik Jaunajā Rīgas teātrī tapušā Alvja Hermaņa iestudējuma nosaukuma papildinājumā: Makdonas dotajam nosaukumam “Vientulīgie Rietumi” tika pievienots ironiski paskaidrojošais nosaukums: “Izrāde, kas nav par latviešiem” (2006). Jā, tiešā nozīmē it kā neviens šāds dramaturga darbs nav par mums, jo īru kolorīts saglabāts, tas piedevām saasināts, lai saprastu, ka tomēr šādas izrādes (arī šis jauniestudējums) ir par mums.
Īrijā, Izraēlā vai Polijā mēdz skarbi pasmieties par to, kas traucējošs ir nacionālajā dzīvesziņā, bet mēs nereti apvainojamies, ja “trāpa kādā mūsu sāpīgajā vātī”. Tā, piemēram, kā Jura Poškus filmas “Kolka cool” (2011) vai Elmāra Seņkova Nacionālajā teātrī iestudētās Agneses Rutkēvičas lugas “Mans nabaga tēvs” (2014) gadījumos tika apstrīdēts: tā nu gan mūsu zemē nenotiek.
Tad nudien labāk vēstīt par īriem vai citiem svešajiem, nelokalizējot sižeta norises, pārnesot darbību uz kādu piejūras ciemu vai kapiņiem pie zila ezera. Kas vēlēsies, sapratīs to, par ko mums neglaimojošu tiek vēstīts. Varbūt padomās: “labi, ka pie mums tā nenotiek”?
Ne visus Makdonas darbu iestudējumus man ir bijis iespējams noskatīties, piemēram, arī šīs lugas (tās oriģinālais nosaukums ir “Konemāras galvaskauss”) iestudējumu Liepājas teātrī ar romantisko (vai savdabīgi maldinošo) nosaukumu “Laternu stundā” (2011), kas esot bijusi lokalizēta “Liepājas apkārtnei”.
Bieži iestudēta visai liriskā, romantiskā un autoram ne visai raksturīgā luga “Klibais no Inišmānas”, kā pieklājīgi un atturīgi tulkots lugas nosaukums, kaut varēja to darīt politnekorekti negantāk, nosaucot to tiešāk – par “Inišmānas kropli” (“The Cripple of Inishmaan”). Esmu to skatījies Dailes teātrī (jau 1998. gadā), Rīgas Krievu teātrī (2007), Liepājas teātrī (2015), bet, kaut iestudējumi šķituši jauki, īpašu iespaidu tie tomēr nav radījuši, jo par maz ir bijis jūtams autoram raksturīgais asums.
Parasti tiek pieminēti divi Makdonas lugu cikli: “Līnenas triloģija”, kurā bez “Konemāras galvaskausa”/”Īru miroņgalvas” ietilpst arī “Līnenas skaistumkaraliene” (šogad iestudēta Liepājas teātrī, pirms tam Dailes teātrī – 2007. gadā) un “Vientulīgie Rietumi”; “Āranas salas triloģija”, kurā iekļautas lugas “Klibais no Inišmānas”, “Inišmoras leitnants” (lieliski iestudēta Valmieras teātrī 2020. gadā) un līdz šim neiestudētā “Inišerinas lietuvēni” (“The Banshees of Inisheer”).
Autors šo lugu nebija ļāvis uzvest, jo tā neesot pietiekami izdevusies, un solījis pie tās atgriezties tad, kad būšot kļuvis pieaugušāks. Nu tas faktiski ir noticis, jo viņa režijā tapusi filma, kura šogad (vai paradoksāli?) ieguva balvu Venēcijas kinofestivālā par scenāriju, tai esot arī zināmas izredzes uz “Oskaru” nominācijām, tiek cildināts Kolins Farels, kurš šajā kinofestivālā ieguvis Volpi kausu par aktierspēli.
Bet pirmo satriecošo efektu manī radīja Makdonas “Spilvencilvēks” (Dailes teātrī un Valmieras teātrī, abas iestudētas 2005. gadā). Vēl Dailē iestudēts “Vienrocis no Spokānas” (2013), bet pagaidām (cerams) Latvijas teātros nav bijušas inscenētas “Bende” (“Hangmen”), kurā pievēršas nāves soda problemātikai, un “Ļoti, ļoti, ļoti tumšas lietas” (“A Very Very Very Dark Matter “), kurā pievēršas Hansa Kristiana Andersena “tumšajam noslēpumam”, tajā darbojas arī Čārlzs Dikenss, šķiet intriģējoši, vai ne? Kopumā – kupls un savdabīgs piedāvājums.
Makdona ir daudzveidīgs mākslinieks, sekmīgi pievērsies arī kino. Asprātīga, bet centienos izsmīdināt par baiso nefokusēta šķita viņa filma “Septiņi psihopāti” (2012), toties lieliskas – “Reiz Brigē” (2008) un īpaši – Makdonas stilam neierastākā, daudzas balvas ieguvusī “Trīs paziņojumi pie Ebingas Misuri štatā” (2017).
Šausmu stāsti savulaik sākās ar vārdiem “melni, melni” (melna roka utt.), lai uzsvērtu briesmīgo, biedējošo. Lugu “Īru miroņgalva” var traktēt kā baisu notikumu virkni, rosinot smieties par to, par ko “nedrīkst”. Tas nav maz. Tomēr tajā ir dziļāki un nozīmīgāki motīvi, ja padomājam par izrādē atainotajiem raksturiem.
Laura Subatnieka Miks, protams, faktiski var būt negantnieks un slepkavnieks, tomēr interesantāks traktējums ir tad, ja viņš tiek nepatiesi apvainots. Mazā ciemā ļaudīm bieži vien daudzajos brīvajos brīžos nav ko īsti darīt, līdz ar to viņi var nodoties citu aprunāšanai, jo gan jau “mums visu patiesību nestāsta”.
Visticamāk, ka Mikam daudzajos gados tas ir apnicis un viņš ne visai sekmīgi mēģina piepildīt kaimiņu aizdomas. Savukārt Toma Veličko Tomasam vienīgā cerība izlauzties no šī mazā, melnā ciema ir atklāt noziegumu (citiem tēliem nav pat šī iluzorā iespēja), tātad jācenšas pierādīt Mika vainu, kaut negodīgiem līdzekļiem.
Klāva Kristapa Košina Mārtinam, kā šķiet, jau zīdaiņa vecumā, lai viņš būtu mierīgāks, knupīti aizstāja ar īru viskijā samērcētu lupatu vīkšķi (amizanti, ka Latvijā var nopirkt īpašo Konemāras viskiju, kurš gatavots pēc senas receptes, tā nobaudīšana pirms izrādes noskatīšanās varbūt ļaus labāk izjust sižeta norises un raksturus). Mārtinā parādās apskaidrības brīži, kuri mijas ar lētticību un komisku sapratnes trūkumu.
Kolorīts ir Indras Briķes Mērijas tēls, kura iemācījusies izmantot savas mazās izdevības, lai veikli gūtu labumus. A’ ko citu darīt? Jauka kompānija! Tā dzīvojam? “Sapņu zemē” Īrijā, protams, ne mūsmājās.
