Pilsoņu karš 2
Tostarp valstī jau bija atraisījies īstens pilsoņu karš, kas uzplauka 1566. gadā. Hercogu Gīzu vadītā katoļu “partija”, kas uzskatīja, ka viņiem ir lielākas tiesības atrasties tronī, nekā šai “tirgonei un baņķierenei”, tomēr nespēja samierināties ar esošo situāciju: “Ārvalstniece, kas pauž naidu un ļaunumu pret ikvienu, atvase no tirgoņu dzimtas, kas iedzīvojusies, pateicoties augļošanai, audzināta saskaņā ar bezdievību”.
Tiktāl viss skaidrs – tie bija hugenoti, vienkārši viņas ienaidnieki. Mūsdienās politiķi viens otram velta vēl iznīcinošākus vārdus. Bet – ar ko kopā bija viņa pati, kad no vienas puses bija Gīzu pārstāvētie katoļi, no otras dienvidu kalvinisti, kuru vadībā šūmējās arī Nīderlande, Šveice, Vācija, faktiski visa Rietumeiropa, pārvēršot to visu garīgajā apvērsumā, kā rezultātā jau nobriedusī buržuāzija gribēja būtiski izmainīt lietu stāvokli? Proti, tā bija cīņa pret veco, iesīkstējušo kārtību. Bet to savukārt pārstāvēja katoļu baznīca – tūkstošgadīgs Rietumeiropas viduslaiku karogs.
Tiesa, tas tik politiski vērienīgi izskatās vien vārdos, atskatoties uz to laiku notikumiem no mūsdienām, taču tolaik realitātē tā bija visnotaļ parasta mazāk aizsargāto slepkavošana, ieskaitot mēģinājumus nolaupīt mazgadīgo karali Kārli IX. Izvairīties no tās izdevās tikai kārtējo reizi gluži neticamā kārtā.
Lūk, un Katrīna ārēji atbalstīja šo it kā tikai divu klanu savstarpējo cīņu, sak, izkausies un tad nomierināsies. Taču, kā jau minēts, viņa diemžēl nesaprata to, cik dziļas ir šīs domstarpības, ka tas nav vienkāršs ģimenes strīds, ka tās nav tikai atsevišķu prinču alkas iegūt vairāk naudas, zemju un lokālās varas.
Viņas laikabiedrs humānists Žaks Bodēns teicis, ka viņas galvenā kļūda bija tā, ka viņa nepieaicināja pakonsultēt tos, kuri teorētiski varētu dot vispareizākos padomus. Nē, viņa visu pati labi zina! Bodēns rakstīja: “Ja valdnieks ir vājš un nikns – viņš rada tirāniju, ja cietsirdīgs – sarīko slaktiņu, ja izvirtis – ierīko bordeli, ja alkatīgs – noplēsīs pavalstniekiem pēdējo ādu, ja nav savaldāms – izsūks visiem asinis un smadzenes. Taču vislielākās briesmas ir valdnieka intelektuālā nepiemērotība”.
Viss liecina, ka Katrīna patiešām sevī iemiesoja tieši šo briesmīgo apdraudējumu, lai gan pati pauda, ka jau esot pilnībā iemācījusies vadīt valsti. Piemēram, savai meitai Elizabetei viņa rakstīja: “Jums mēģina iegalvot, ka es nespējuu vadīt valsti, un ka dievs un pasaule ar mani nebūs apmierināti. Taču dievs ir liecinieks – es uzskatu par goda lietu saglabāt varu ne jau sev, bet gan karaļvalsts interesēs, visu Jūsu brāļu interesēs”. Proti, viņa joprojām vēlējās gluži ģimeniskā kārtā norobežoties no visa tā, kas patiesībā jau pārvērties par lielu stihisko nelaimi viduslaiku un jauno laiku sadursmē.
