Monarha rūgtā garoziņa 2
Un šajā mirklī faktiski visus beidzot pārsteidza Katrīna. Vēl vakar pilnībā it kā neievērojama, sava vīra un visu galminieku nievāta sieviete–traucēklis, kura labākajā gadījumā tikai diktēja modi, pēkšņi pārliecinoši nosēdās karaliskās padomes galvgalī. Un viņai ļoti iepatīkas valdīt, kas īpaši izpaudīsies mazliet vēlāk, kad par karali kļūs cits viņas dēls – Kārlis IX. Izrādās, šī sieviete allaž alkusi valdīt, un, kas ne mazāk svarīgi, ir arī spējīga to darīt!
Liktenis bija parūpējies par tādu iespēju. Francisks II tronī sabija nepilnu gadu, visdrīzāk, kopš piedzimšanas vārgo plaušu dēļ nespējot cīnīties ar tuberkulozi. Jāpiebilst, šeit uzreiz daudzi atrada iemeslu atkal uzbrukt tieši Katrīnai. Baumoja, ka tad, kad zēns izmisīgi cīnījies par dzīvību, ārsti ieteikuši veikt kaut kādu īpašu iegriezumu, kas viņu it kā būtu glābis, taču Katrīna to nav ļāvusi, aizliedzot “ar nažiem pieskarties karaliskajai miesai”…
Bet nākamais karalis Kārlis IX vispār bija tikai 10 gadus vecs! Savukārt Katrīna jau bija sapratusi, ka tā ir viņas lieliskā iespēja. Viņa centās noformēt sev reģenta statusu, taču tas neizdevās. Viņa neatkāpās, turpināja cīņu, kamēr beidzot tapa savā ziņā visnotaļ smieklīgs apzīmējums – Francijas guvernante. Proti, viņa tagad bija absolūti oficiāla sava mazgadīgā dēla guvernante
Tostarp galma intrigas jeb starppartiju cīņas turpināja kūsāt. Tām pamatā bija kroplīgas reliģiskās izpausmes, tāpēc vēlāk tās izpaudīsies drausmīgā reliģiskajā karā. Francijā dominēja kārtējā “sava” katoļu baznīcas versija, kas nebija tika atkarīga no Romas pāvesta, kā tas bija daudzās citās valstīs, taču viņi vienalga bija un palika katoļi – agresīvi, nepiekāpīgi un varas kāri. Pretstāvē iesaistījās kalvinisti, kuriem savukārt bija liela ietekme Francijas dienvidos, kas allaž bijis ne tikai svarīgs tirdzniecības, bet arī regulāra dumpinieciskuma reģions. Vārdu sakot – ortodoksālo katoļu ziemeļi pret kalvinistu dienvidiem. Bet īstenās valdītājas tronī, raugi, sēž “tirgone” no Itālijas. 10 gadus vecais Kārlis IX inaugurācijā bija samācīts skaidri un nepārprotami nodeklamēt: “Māmiņ, valdīšu tikai kopā ar jums”…
Tas bija pirmais Katrīnas pilnībā apzinātais akts ceļā uz varas virsotnēm. Pirmais cēliens. Tas notika valstī, kurā jau brieda ziemeļu un dienvidu pilsoņu karš, kurā vēl uzstājās 16. gadsimtu pietiekami lielu spēku iemantojušais tirdzniecības un rūpniecības slānis un savā ziņā maliņā nostumto aristokrātisko dzimtu pēcteči. Visneapmierinātākā bija dižciltīgo Gīzu dzimta, kuru saknes nāk no paša Kārļa Lielā. Un viņi tagad nav Francijas karaļi!
Katrīnai neklājās viegli. Gadījās arī nopietni misēkļi. Piemēram, tā dēvētā Puasī konference, kurā viņa plānoja pati vienkārši samierināt Francijas katoļus un kalvinistus. Pētnieki pauž – ak, kāda pašpārliecinātība, kāda kļūda! Viņa nezināja iepriekš un nesaprata arī vēlāk, ka, risinot ticības jautājumus, īpaši jau kristietībā, jābūt vienkārši izcilai sagatavotībai, un tur ar klostera pusmūķenes izglītību nepietiek.
Viņas iniciētās pārrunas ne tikai nedeva cerēto, bet gan tikai visu padarīja vēl sliktāku. Vispārējā situācija saasinājās aizvien vairāk. Katrīna neko nesaprata, viņa tikai redzēja, ka šajā jomā viņai nekas neizdodas. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņa šos spēkus uzlūkoja kā politiskas partijas, nevis kā reliģiskas apmātības pārņemtus cilvēkus, nesaskatīja šīs viņu pārliecības dziļās saknes. Viņa vairāk domāja tikai par sevi, savu ģimeni, par to, lai viņas bērni varētu netraucēti valdīt Francijā.
Pamazām nobrieda visi priekšnosacījumi bēdīgi slavenajai Bērtuļu naktij, savukārt pati Katrīnai tikai ļoti attāli pietuvinājās vispārējās situācijas izpratnei.
