Karaļa aplamā nāve 2
Taču jau brieda kārtējais krasais likteņa pavērsiens. 1559. gada 30. jūnijā absolūti nejēdzīgos apstākļos traģiski gāja bojā karalis Heinrihs II. Tieši tajā gadā beidzot bija panākts ilgi gaidītais, lai arī kopumā Francijai ne īpaši labvēlīgais, miera līgums, kas ļāva izbeigt 65 gadus ilgušo karu sēriju ar Itāliju, kura laikā apkaunojošā gūstā paspēja pabūt pat karalis Francisks I. Par līgumu vienojās pāvesta galms, Itālijas valstis, Anglija, kas tā rezultātā zaudēja Kalē, un Francija, kas savukārt atguva šo svarīgo ziemeļu ostu.
Lūk, un Heinrihs II izlēma atbilstoši nosvinēt šo svarīgo notikumu. 16. gadsimta otrajā pusē bruņinieku turnīru gods un slava jau sāka krietni izbalēt, kļuva par pagātnes palieku, teatralizētu priekšnesumu. Taču Heinrihs II sarīkoja īstu turnīru senajās tradīcijās, atbilstoši visiem bruņinieku likumiem. Viņam ļoti gribējās sevi apliecināt, lai arī tobrīd bija jau pārsniedzis 40 gadu vecumu. Vārdu sakot, turnīrā piedalījās arī viņš pats.
Pēc cīņām ar vairākiem pretiniekiem, kurās uzstājās pietiekami sekmīgi, viņš izaicināja skotu armijas kapteini, grāfu Gabrielu de Montgomeriju, kurš sākotnēji nevēlējās atsaukties. Tad Heinrihs II viņu jau uzaicināja karaļa pavēles tonī. Rezultātā notika pilnībā nopietna sadursme, tāda, kādai tai arī jābūt, ja ievēro senos likumus – pretinieks jāizsit no sedliem vai arī tik ilgi, kamēr kādam salūzt šķēps. Viņu cīņa bijusi savdabīga. Vairākās sadursmēs pēc kārtas šķēpi salūza abiem. Bet tad vienā tādā sadursmē Montgomerija šķēpa atlūza neizskaidrojamā veidā atrada visšaurāko vietu Heinriha II ķiverē un tiešā tēmējumā caurdūra viņa aci.
Acumirklī izsauca labākos mediķus, arī Katrīnas galma mediķi. Karalis vēl bija dzīvs. Viņš cīnījās 10 dienas, pārvarot necilvēciskas sāpes, jo koka šķēpele bija iedūrusies arī dziļi smadzenēs. Diemžēl tā laika medicīnisko iespēju apstākļos viņam bija jāmirst.
Savukārt Katrīna pirmo reizi, paužot sēras, ietērpās melnā, kas tātad atkal, šoreiz gluži neviļus, kļuva par paliekošu modes tendenci. Līdz tam mirklim viduslaiku Francijā sērām tradicionāla bija baltā krāsa. Katrīna to mainīja, tādējādi vienlaikus arī iemantojot Melnās karalienes apzīmējumu. Un viņa par savu emblēmu izvēlējās salauztus šķēpus, bet pat devīzi saukli “No tā ir manas asaras un sāpes”.
Tobrīd viņai bija 40 gadu. Sākās gluži cita viņas dzīves ēra. Par karali kļuva viņas vecākais dēls Francisks II, kurš vēl faktiski bija bērns – pašam 15 gadu, taču viņš jau pirms gada bija apprecināts ar tik pat vecu “izredzēto”. Jau aprakstītā tā laika raksturīgā tirgošanās ar bērniem plauka visā spožumā. Visiem aizkulišu galvenajiem darboņiem svarīgākais bija nekļūdīties, spēt visu paredzēt jau daudzus gadus iepriekš. Izdevās kā nu kuram un kā nu kuru reizi.
Par apstulbušā jaunā karaļa sievu bija kļuvusi mazgadīgā Skotijas karaliene Marija Stjuarte (aprēķins gaužām vienkāršs – Francija kopā ar Skotiju pret Angliju). Šī kopumā nelaimīgā būtne – tolaik gan vēl jauneklīgi visnotaļ laimīga – bija izaugusi Francijas karaļgalmā, bija ārēji visnotaļ pievilcīga, dzīvespriecīga, kāra uz izklaidēm. Un pēkšņi viņa kļūst par Francijas karalieni! Taču viņas vīrs Francisks II, kā pauduši laikabiedri, bija vārgs, slimīgs, trausls, pilnībā nepiemērots valdīšanai tādā vecumā. Šie bērni kļuva par figūriņām gluži citu partijas izspēlētāju rokās.
