13 gadu vecumā Katrīna bija spiesta pārdzīvot nākamo savas dzīves lielo stresu. Florencieši tomēr nespēja nomierināties un veica mēģinājumu viņu nolaupīt, lai iespējami izdevīgāk patirgotos ar visiem, kuri joprojām tajā laikā vēlējās pakļaut sev Florenci. Pētnieki vēsta, ka mazā Katrīna izrādījusi pārsteidzoši lielu drosmi un izturību. Uzzinājusi, ka ieradušies bruņoti ļaudis, viņa pati sev nogriezusi matus, ietērpusies mūķenes tērpā, uzlēkusi mugurā zirgam un paziņojusi, ka tikai tādā paskatā ļausies aizvešanai, sak – lai visi ļaudis redz, kā te apietas ar nabaga mūķenēm. 2
Viņa, protams, nebija nekāda mūķene, taču izspēlēja efektīgu ainu, kas vēlāk izrādīsies viens no viņas iedzimtajiem talantiem, ko viņa arī bieži izmantos. Bet tajā reizē viss aprobežojās ar to, ka viņu tādā paskatā tikai pārvietoja uz citu klosteri, kurā valdīja stingrāks režīms. Taču viņa vismaz nekļuva par ķīlnieci, nenonāca cietumā.
Bet vēl pēc laiciņa viss atkal strauji mainījās. Mediči dzimta guva iespēju kārtējo reizi atguva varu, viņas pusbrālis Aleksandrs kļuva par Florences valdītāju, savukārt Katrīna saņēma Urbinas hercogienes titulu un vienlaikus kļuva par vēl lieliskāku dinastiskās tirgošanās objektu. Viens no iespējamiem viņas “pircējiem” vienubrīd pat bija tas pats imperators Kārlis V.
Jauna un pievilta
Katrīna itin nemaz nebija skaistule, taču tajā laikā tam nebija nekādas nozīmes. Jā, viņa bija maza auguma, rudmataina un izvalbītām acīm, taču allaž valkāja elegantu apģērbu, prata izturēties iznesīgi. Svarīgāks bija jautājums par to, kam labvēlīgāka būs savienība ar pāvesta galmu, un notika tā, ka tajā laikā pāvesta krēslā atkal sēdēja kārtējais Mediči dzimtas “svētītais” jeb tātad iebīdītais pārstāvis Džulio Mediči jeb Klements VII.
