Pēdējās gaitas 2
Bet Katrīna tajā laikā, jau sasniegusi 69 gadu vecumu, joprojām dedzīgi turpināja apceļot Franciju, aizvien cenšoties mātišķi apvaldīt kašķīgos bērnus, turklāt vienlaikus, gluži kā ļaujoties senam ieradumam, arī sarīkot izdevīgas kāzas savai mazmeitai. Viņa joprojām bija uzticīga šīm sadzīves tradīcijām un tirdzniecībai ar bērniem kā brīnumzālītei. Tas bija viņas intelektuālo spēju galvenais jājamzirdziņš, kas beigās tomēr viņas karalisko politiku aizveda līdz bezdibenim, jo pirmie gaišie saules stariņi nesamierināmajos Francijas reliģiskajos karos diemžēl parādīsies tikai tad, kad jau būs beigusies Mediči valdīšanas ēra Francijā un būs atnācis Navarras Heinrihs.
Bet Katrīna vēl it kā ir visur, it kā vienmēr visu zina. Visviet var redzēt viņas ceļojošo karieti, un vienmēr līdzi ir visa kanceleja, turpinās bezgalīga apjomīgu vēstuļu rakstīšana. Tieši šis ārišķīgais lietišķums faktiski arī neļauj runāt par vairāk vai mazāk nopietnām šīs rosmes sekām visa viņas dzīves gājuma laikā. Protams, ja vien nerunā par Katrīnas iniciētajām individuālajām masveida slepkavībām Bērtuļu nakts izpausmē. Kopumā ņemot, viņu vērtē kā visnotaļ virspusīgu politiķi.
Šī dziļākajā būtībā nelaimīgā sieviete nomira pus gadu ātrāk par savu pēdējo dzīvajos palikušo dēlu karali Heinrihu III, un var droši teikt, ka viņa aizgāja savas enerģiskās, neprātīgās un ļoti lielā mērā arī pilnībā bezjēdzīgās darbības plaukumā. Gluži kā kaujas postenī viņa līdz pēdējam elpas vilcienam pavadīja laiku pārbraucienos, kamēr pēkšņs nespēks viņu pārņēma Bluā, kur viņa arī kārtējās vizītes laikā nomira.
Zīmīgi, ka pēc viņas nāves līķi nepārveda uz Parīzi. Tauta bija nopietni piedraudējusi, ka tajā gadījumā, ja zārks ar Katrīnas mirstīgajām atliekām parādīsies kaut vai Parīzes vārtu tuvumā, viņi to taisnā ceļā iesviedīs Sēnā. Gluži tāpat, kā savulaik florencieši draudēja viņu pakārt pilsētas vārtos. Nu, kaut kā ļoti nemācēja tie Mediči un tostarp arī Katrīna dzīvot un rīkoties tā, lai cilvēkiem uz viņiem būtu labs prāts…
Tiesa, vēlāk gan atļāva urnu ar viņas mirstīgajām atliekām pārvest uz galvaspilsētu, taču arī tur, tāpat kā dzīvē, viņai neatradās vieta līdzās vīram. Urnu apraka krietni patālu no Francijas karaļa kapavietas.
