Prātiņš lāga nenāk mājās 2
Vien divus gadus pēc šiem notikumiem kārtējo reizi ļoti noslēpumainos apstākļos nomira vēl viens viņas dēls karaļa tronī – šoreiz kārta pienākusi Kārlim IX. Tas notika 1574. gada maijā. Aleksandrs Dimā arī uzturējis spēkā versiju par viņa noindēšanu. Pārliecinošu, nešaubīgu pierādījumu, protams, nav. Tostarp pilnībā droši zināms, ka visiem Katrīnas bērniem, izņemot varbūt tikai Margaritu, kura vienīgā no visiem Katrīnas bērniem nodzīvoja vairāk par 60 gadiem, jau kopš dzimšanas bija lielas problēmas ar elpošanas orgāniem. Jāatzīst, šāda problēma bija arī Katrīnai pašai. Pilnībā iespējams, ka tā bija tajā laikā vēl nenoteiktā tuberkuloze, un Kārlis IX varēja nomirt no tās. Taču šeit katrā ziņā jāatceras oficiāli fiksētie visus pārsteigušie viņa pēdējie pirmsnāves vārdi: “Ak, mana māte!” Proti, viņam varēja būt pamatotas aizdomas par to, ka māte fiziski novāc arī viņu…
Var mēģināt apsvērt, kāpēc Katrīnai tas varētu būt nepieciešams. Raugi, nekas viņai joprojām lāga nesanāk, pilsoņu karš neapdziest, karaļa šaudīšanās pa pils logu Bērtuļu naktī absolūti sabojājusi viņa autoritāti, mantinieka viņam nav. Bet nākamais Katrīnai ir viņas visvairāk mīlētais dēls Eduards Aleksandrs (Heinrihs), kuram tajā mirklī Katrīnas pūliņu rezultātā jau bija nodrošināts Polijas valdnieka tronis. Jāpiebilst, ka tajā laikā Polija karaļus vienkārši ievēlēja, un Katrīna prata izmantot šo viduslaiku “demokrātiju”.
Heinrihs bija gudrs, talantīgs, apveltīts ar literārām dotībām. Ja vien nebūtu šīs nolādētās dzimtas pēcteča oreola, kas agri vai vēlu pazudina visus tās cilvēkus, viņš, iespējams, patiešām būtu kļuvis par ievērojamu kultūras darbinieku. Taču māte bija sagatavojusi gluži citu likteni. Viņa atsauca Heinrihu no Polijas, un viņš nešaubīgi pakļāvās mātes “pirmajam svilpienam”, turklāt būtībā pret Poliju izturoties gļēvi – naktī vienkārši aizbēga, pametot valdnieka troni. Turklāt krietni vien traģikomiski šķiet arī tas, ka viņam sarīkoja pat pakaļdzīšanos, bet tikai vienā nolūkā – ielikt atpakaļ Polijas valdnieka krēslā.
Bet Heinrihs bēga prasmīgi. Un – kur viņš nokļuva? Valstī, kurā joprojām plosījās pilsoņu karš, kurā faktiski valdīja viņa māte, un visi un ikviens, ieskaitot Katrīnu pašu, domāja par to, kā gan būs turpmāk. Proti – vai viņa arī turpinās tāpat valdīt? Iespējams, viņa tā bija ieplānojusi, taču Heinriham bija sava nostāja. Viņš spēja Katrīnu sajūtami nobīdīt malā, tiesa, pilnībā saglabājot viņas iespējas rīkot savas greznās balles un tajās joprojām turpināt neveiksmīgos mēģinājumus visus “ģimeniski” samierināt.
Pētnieki uzskata, ka aptuveni šajā laikā Katrīna savā ziņā jau bija pilnībā zaudējusi veselo saprātu. Tam bija vairāki objektīvi iemesli. Neilgā laikā miruši divi viņas dēli, trešais viņu atklāti nobīdījis malā no jau ierastās valsts vadīšanas, joprojām viņa bija vispārējas nicināšanas objekts, savukārt saistībā ar Bērtuļu nakts slaktiņu viņai jau bija nelāga slava ne tikai Francijā, bet faktiski visā Eiropā. Ne uz mirkli neapklusa arī baumošana par viņu kā prasmīgu indētāju un slepkavību pasūtītāju.
