Bērtuļu nakts 2
Vispirms izplatīja baumas, ka hugenoti gatavo sazvērestību. Tas notika naktī uz 1572. gada 24. augustu. Katrīna nostājās uz vardarbīgas rīcības takas, pareizāk sakot, turpināja to, ko bija iesākusi ar Žannu d’Albrē un Koliņjī. Viņa kā valdītāja nespēja atrast citas metodes. Un viņai pietrūka arī sakarīgu padomdevēju, jo pati vien jau visus bija noraidījusi. Faktiski viņa jau bija pasākusi vienoties tikai pati ar sevi.
Šaušalīgajā naktī Katrīna atradās pilī. Viņa galvenokārt bažījās tikai par to, kā ar sagaidāmajiem notikumiem iepazīstināt dēlu, karali Kārli IX. Viņa atklāja, ka iepriekš visu zinājusi, taču neko nav aizkavējusi, jo šajā hugenotu dumpī galvenais objekts it kā esot pats karalis, kuru izlemts nogalināt. Tas izdevās. Karalis nobijās, noticēja sazvērestībai, un, kā jau tas parasti mēdz būt vājas gribas cilvēkiem tamlīdzīgos gadījumos, viņš no absolūtas līdzjūtības pret Koloņjī metās pilnībā pretējā grāvī. Tajā mirklī viņam bija 22 gadi, un viņš faktiski bija absolūts memmesdēliņš.
Formāli tieši Kārlis IX bija tas, kurš deva pēdējo, izšķirošo rīkojumu: “Tādā gadījumā nogaliniet viņus visus!” Katrīnas vēlmēm pilnībā atbilstoša devīze. Tostarp pilsētas vadītāji jau iepriekš bija brīdināti par sagaidāmajiem grautiņiem, viņi sekmēja sagatavošanos, noslēdza kvartālus, novāca laivas – lai neviens hugenots nevarētu aizbēgt. Virs vārtiem izkāra krustus, sak, lai visi zina, kur ir katoļi un kur nemaz nevajag ielūkojoties, meklējot vajājamos. Ļoti šaušalīga pilsoņu kara izpausme.
Avoti vēsta arī par citām Bērtuļu nakts detaļām. Piemēram, Kārlim IX pasniegta pielādēta muskete, lai viņš pats personīgi varētu no pils logiem apšaudīt bēgošos, ko viņš arī darīja. Katrīna visu laiku bija blakus dēlam. Bet pašā rīta agrumā viņa pati personīgi devās pilsētas ielās, lai kopā ar galminiekiem apskatītos, kā tur guļ nogalinātie cilvēki. Tas ir neapšaubāmi vēsturisks fakts un ir efektīgi aprakstīts gan literatūrā, gan atainots modernajās kinofilmās. Un visur Katrīna – visdrīzāk, pilnībā pamatoti – rādīta kā šaušalīga būtne.
Izdevās beidzot nogalināt arī Koliņjī, turklāt tagad jau pildot paša karaļa pavēli. Viņa līķi ar galvu uz leju izkāra uz viena no tiltiem. Daudz cieta arī tajā laikā Parīzē pietiekami lielā daudzumā esošie ārvalstnieki, īpaši studenti no Vācijas un Nīderlandes, galvenokārt gados jauni protestanti. Satracinātais katoļu pūlis slepkavoja nežēlīgi. Vardarbības vilnis acumirklī pārklāja visu Franciju, dažu nedēļu laikā aptverot lielāko daļu provinču, bet – ne gluži visas. Un tas patiešām ir interesanti, jo dažviet vietējā vara – gubernatori – tomēr nekā tamlīdzīga nepieļāva. Tādi bija laiki: ja pirmā persona kaut ko negribēja, nekas arī nenotika, tostarp pat šķietami neapturamas stihiskas masu nekārtības un pūļa izrēķināšanās.
