Slaktiņa priekšspēle 2
Katrīnas mēģinājums izbeigt pilsoņu karu, izprecinot Navarras princim meitu Margaritu, bija ļoti izmisīgs un bezpalīdzīgs. Turklāt šo darījumu vēl caurauda arī aizdomu ēna par prinča mātes noindēšanu…
Par viņas kopumā ne sevišķi augsto intelektu – vismaz valdītāja līmenī – liecina arī viņas daudzkārt paustais, ka vispirms nepieciešams uzturēt iedzīvotāju labu noskaņojumu, galvenokārt liekot viņiem ar kaut ko nodarboties, jo pretējā gadījumā tauta (īpaši jau franči!) uz daudz ko esot spējīga. Pat apbrīnojami, cik sadzīviski sīkas ir šīs domas! Un viņa arī centās kaut ko darīt šajā virzienā – nemitīgi apbraukāja valsti, veicot bezgalīgas, visus nogurdinošas vizītes visās provincēs, uzrakstot līdz 20 vēstulēm dienā un tamlīdzīgi.
Savukārt buržuāzija aizvien uzstājīgāk pieprasīja – kāpēc tikai mums jāmaksā nodokļi, lai muižnieki arī maksā! Bet muižnieki norādīja uz baznīcu – labāk ņemiet no tās… Katrīna mēģināja kaut ko saprast, taču tas neizdevās. Viņa atkal ņēma talkā sev pašai labāk izprotamas metodes.
Parīzē ieradās Navarras Heinriha – hugenotu līdera – māte Žanna d’Albrē. Viņai tobrīd bija mazliet vairāk par 40 gadiem, itin labi saglabājusies, taču, atšķirībā kaut vai no tās pašas Katrīnas, ārkārtīgi fanātiski noskaņota, īstena protestante. Viņa bija ieradusies, lai labāk sagatavotu gaidāmās kāzas, taču pēkšņi Parīzē… nomira. Baumo, ka tas tāpēc, ka Katrīna ātri sapratusi – Žanna ir par viņu vēl valdonīgāka būtne, un viņas ietekmi uz dēlu Katrīnai nepārvarēt. Bet tieši tāds taču jau sākotnēji bija Katrīnas plāns. Ilgi nedomājot, Katrīna it kā nosūtījusi Žannai dāvanu – saindētus cimdus. Pārliecinoši lielākā daļa pētnieku gan apšauba šo faktu, kā jau parasti, jo noindēšanu vispār ir ļoti grūti pierādīt, īpaši tad, ja mūsdienās mēģina atšķetināt patālas pagātnes notikumus. Taču šī pārsteidzoši ātrā nāve bija pirmais simptoms tam, ka faktiski Katrīna ir gatava, lai arī ne gluži savām rokām, nostāties uz vardarbības un terora ceļa, kas paredz vienkārši fizisku sev neērtu cilvēku novākšanu.
Un nākamais kandidāts šajā sarakstā jau bija viens no visneērtākajiem – admirālis Gaspars Koliņjī. Tā jau bija figūra, ievērojams valsts darbinieks. Turklāt viņš pēkšņi tieši Katrīnas acu priekšā sāka iemantot aizvien lielāku autoritāti Kārļa IX acīs. Bet karalis, lai arī ne gluži aprobežots un katrā ziņā ne ļauns, tomēr bija vājš, viegli ietekmējams un ilgstošā savas mātes kontrolē esošs cilvēks. Katrīna to zināja labāk par jebkuru citu.
Kas vispār bija šis Koliņjī? Grāfs, itāļu kara dalībnieks, kopš 1552. gada admirālis, sabijis gūstā, tad devies uz Brazīliju, lai tur mēģinātu kaut ko iekarot Francijai, kas gan lāga neizdevās. Un kopš 1569. gada atklāti atzīts par vienu no hugenotu līderiem. Nemanāmi kļuvis par Kārļa IX tuvāko padomnieku, viņš pakāpeniski aizpildīja Katrīnas personīgo nišu. Piemēram, tieši Koliņjī ieteica karalim atbalstīt karojošo Nīderlandi un tās kalvinistus, tādējādi it kā novājinot Spāniju. Protams, plāns bija gudrs, bet – tieši tāpēc arī ļoti bīstams.
Lūk, un tieši šajā brīdī Katrīna dod sankciju Koliņjī novākšanai, jeb, kā mūsdienās izteiktos, “pasūta” viņu. Turklāt, iesaistot Gīzus.
Tobrīd Parīze bija pilna ar hugenotiem, jo viņi bija uzaicināti uz Navarras Heinriha un Katrīnas meitas Margaritas kāzām, un tur viņi kaitināja katoļus ar savu grezno apģērbu un stāju. Taču kāzu trešajā dienā – 1572. gada 22. augustā – kāds Mervers pēkšņi ar pistoli šāva uz Koliņjī. Šāva slikti, jo netrāpīja, tikai ievainoja Koliņjī rokā. Visi bija šokā un daudzi sabijušies. Arī Katrīna – sak, vai tikai tagad neizpeldēs dienas gaismā viņas līdzdalība? Savukārt karalis Kārlis IX jau divas stundas pēc atentāta personīgi apmeklēja Koliņjī, izturoties pret savainoto gluži kā pret tēvu. Jāpiebilst, vairākus nākamos Francijas karaļus atentātos visnotaļ sekmīgi nogalināja, izmantojot nažus, kas tajā laikā izrādījās drošāks ierocis par vēl nepilnvērtīgo pistoli, kas, izrādās, pēdējā mirklī bija gluži tehniski pievīlusi Merveru. Tostarp arī Bērtuļu naktī cilvēkus slepkavoja faktiski tikai ar tā dēvētajiem aukstajiem ieročiem, galvenokārt sacērtot ar špagām…
Katrīnai tas viss bija ļoti mulsinoši. Turklāt izskanēja aicinājumi veikt izmeklēšanu, ko dedzīgi atbalstīja arī Kārlis IX, vēloties sarīkot publisku tiesu. Mervers jau bija notverts, tāpēc tādā izmeklēšanā patiešām varētu uzpeldēt pasūtītāju vārdi, tostarp tātad arī Katrīnas. Viņa bija ļoti izbijusies, tostarp arī Gīzi, tāpēc notika strauja izšķiršanās par ārkārtēji galēju soli – dodot sankciju tam, ko tagad dēvē par šaušalīgo Bērtuļu nakti.
Patiesībā gan var atzīt, ka neveiksmīgais atentāts pret Koloņjī bija tikai pēdējais piliens, jo kopumā šo soli sagatavoja visa Katrīnas iepriekšējā dzīve. Katrā ziņā jau kopš agras bērnības viņa Florencē bija pati izjutusi to, kas ir pūļa cietsirdība, piemēram, kad tas viņu pašu gatavojās pakārt pilsētas vārtos, tāpēc viņa labi apzinājās, uz ko tas ir spējīgs.
