Bezjēdzīgi hiperaktīvā valdītāja 2
Lai arī faktiski var uzskatīt, ka Katrīna rīkojās it kā piesardzīgi un iecietīgi, tomēr šī pacietība izpaudās tikai sīkumos, detaļās. Pētnieki uzskata, ka viņa nebija valdītāja. Vienkārši sieviete tronī, nekas vairāk. Jo – nav iespējams saskatīt to, ko viņa gatavojusies likt pretim aizvien spēkus uzņemošajam pilsoņu karam. Viņai šķita, ka karaļgalma spožums visātrāk atjaunos Franciska I tikumus, ko viņa uzskatīja par vienīgo ideālu. Viņa vēlējās atgriezties aizgājušajā laikā – nodarbojās ar būvniecību, sāka būvēt Tilerī dārzu, ierīkoja jaunus parkus, diskutēja ar arhitektiem un tamlīdzīgi. Patiesībā tajos konkrētajos apstākļos tā bija pilnībā bezjēdzīga rosība.
Otra viņas kaislība bija nepārtrauktā pieķeršanās dinastiskajām laulībām jeb tātad tirdzniecībai ar saviem bērniem. Apprecinot dēlu (Kārli IX) ar imperatora Maksimiliāna meitu, viņa uzskatīja, ka tagad ar Hābsburgiem viss būs sakārtots. Viņa mēģināja saprecināt jebkuru no saviem jaunākajiem dēliem ar Anglijas Elizabeti I, no kā visvairāk cieta Fransuā. Savukārt meitu Elizabeti, vienu no visgaišākajām būtnēm Katrīnas bērnu pulciņā, viņa sūtīja uz Spāniju, cerot izprecināt princim don Karlosam. Taču meitene pēkšņi tik ļoti iepatikās viņa tēvam Spānijas karalim Filipam II, ka viņš pats apprecēja Elizabeti, tādējādi faktiski pilnībā salaužot viņas dzīvi (Elizabete nomira 23 gadu vecumā). Savukārt meitu Margaritu viņa nolēma izprecināt nelielās Navarras valstiņas, kas atradās uz pašas robežas starp Franciju un Spāniju, troņmantiniekam Heinriham. Viņai šķita, ka tad nu gan beidzot viss būs labi.
Un vēl, protams, jāmin viņas pēkšņi atraisījusies hiperaktivitāte – viņa bija gan karaliene, gan ministre, gan sekretāre, gan vēstnieks vienlaikus, un tas nozīmē, ka visu, ko darīja, viņa darīja sasteigti, pa roku galam, nepilnvērtīgi.
