Melnā humora vērpetes jeb izrāde par izrādi. Maija Svarinska vērtē iestudējumu „Izrāde, kas saiet sviestā” Dailes teātrī 1
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes” AS “Latvijas Mediji”
Braucot mašīnā uz “Izrādi, kas saiet sviestā”, radio dzirdēju Ingas Žilinskas sarunu ar Ogres teātra galveno režisoru Jāni Kaijaku, kura vadībā bijušais amatieru teātris ieguvis principiāli jaunu statusu – reģionālais teātris. Klausīdamās abu interesantos pārspriedumus par mūziku un skatuves mākslu, neviļus iedomājos par iespēju salīdzināt J. Kaijaka izrādes ar to teātra kolektīva “pašdarbības” uzvedumu, ko pēc pusstundas skatīšos uz Dailes teātra Lielās skatuves. Taču salīdzinājums, kā izrādījās, nav iespējams: izrādi, kas uzvesta tā saucamā melnā humora stilā, var vērtēt vienīgi tai līdzvērtīgā kontekstā, proti, svarīgi, cik meistarīgi un organiski šis stils apgūts, un itin nemaz nav svarīgi, vai tas ir amatieru teātrī vai uz profesionālās skatuves.
Vaļsirdīgi sakot, es šai jomā nejūtos kā pudu sāls apēdusi profesionāle, kaut gan par angļu melno humoru esmu lasījusi diezgan daudz. Tomēr šāda veida teātra darbu skatījos pirmo reizi (pieņemu, ka Elmārs Seņkovs izrādē “Sapnis vasaras naktī” amatnieku ainās vairāk sliecies uz latviešu melno humoru). Lugu “Izrādei, kas saiet sviestā” sarakstījuši Henrijs Luiss, Džonatans Seiers un Henrijs Šīlds.
Tās oriģinālais nosaukums ir “The Play That Goes Wrong”, un tā pirmoreiz tikusi inscenēta britu teātrī “Mischief Theatre”. Kopš tā laika to joprojām spēlē nu jau vairāk nekā 19 gadus, turklāt ne tikai Londonā (2015. gadā lugas autori saņēma Olivjē balvu kā gada labākās komēdijas radītāji), bet arī citviet visā pasaulē. Tātad tā tiek spēlēta 20 valodās, kurām pašlaik jau pievienojusies arī 21. – latviešu valoda.
Uzsvēršu, ka īstenots precīzs oriģinālās versijas pārlikums. Tas acīmredzot ir principiāli, jo, spriežot pēc Zanes Radzobes raksta vietnē “Kroders.lv”, sākotnēji ar lugu strādājis Intars Rešetins, bet beigu beigās izrāde tikusi burtiski pārcelta no Londonas teātra un šī inscenējuma tapšanu īstenojusi tā režisore Eimija Mārčanta.
Lugas pamatā ir stāsts par Kornlijas universitātes drāmas pulciņa aktieriem, kas spēlē pašu iestudētā uzveduma “Slepkavība Haveršamas muižā” pirmizrādi. Un visu šo spēlēšanas procesu savažo melnais humors. Lai veidotos uzskatāmāks priekšstats, atsaukšu atmiņā misteru Bīnu Rovana Atkinsona atainojumā, kad tiek spēlēts, tā sakot, bērns pieauguša vīrieša ādā. Līdzīgs paradokss valda arī “Izrādē, kas saiet sviestā”. Tiek apspēlēts mūsdienās plaši izplatītais tā saucamais literatūras žanrs – detektīvs antidetektīva apstākļos, proti, pati vide ik pa brīdim parāda pigu tiem, kas uz skatuves iemieso stāstu par “Slepkavību Haveršamas muižā”.
Kāds iespaids? Divpusējs. No vienas puses, viss, manuprāt, izdarīts līdz sīkumam pārdomāti un perfekti. No otras, skatītāju reakcija diezin vai ir tik viennozīmīga, tas ir, vienlīdz atsaucīga. Kā tas, domāju, notiek ar to pašu misteru Bīnu. Skatītājam ir uz ko skatīties, bet dziļāka iekšējā pārdzīvojuma nav. Sākumā gan savā varā visu pārņem interese. Piemēram, kā noformēta skatuve. Omulīga dzīvojamās mājas istaba, kurā visa ir gana – gleznas, vāzes, koši aizkari. Augšpusē iebūvēta tāda kā papildu otrā stāva telpa. Visu gribas sīki izpētīt, jo katra detaļa skrupulozi izstrādāta, lai tu, skatītāj, līdz mielēm izjustu angļu sadzīvi un amatnieka prasmi radīt attiecīgo atmosfēru.
Šeit nāktos konkretizēt faktu, ka izrādes programmu veido itin kā divi sastāvi: amatieru un īstās izrādes autori. Piemēram, scenogrāfijas īstais autors ir Naidžels Huks, bet vienlaikus tā saucamās amatieru trupas scenogrāfs ir Kriss Bīns, kas reizē ir arī uzveduma “Slepkavība Haveršamas muižā” režisors. Toties īstā uzveduma “Izrāde, kas saiet sviestā” patiesie režisori ir Marks Bels un Eimija Mārčanta, kas arī pārcēlusi to uz Rīgu. Vispār piebildīšu, ka būtu bijis jānosauc visi režisores skatuves darba palīgi, jo darboties tik tiešām vajag ļoti daudz un ļoti precīzi, tādēļ ka, amatieru trupai izrādi spēlējot, ik mirkli rodas neparedzētas situācijas, negaidītas ķibeles.
Melnais humors uzdarbojas ar pilnu jaudu. Te nav iespējams atvērt iesprūdušas durvis, te tās nevar atslēgt, te no sienas nokrīt glezna, te nevar cilvēku panest uz nestuvēm, jo tās saplīst un gulošais noveļas uz grīdas, bet nesēja rokās paliek vien garas līstes ar lupatu stērbelēm. Tiklīdz ar muguru atspiedies pret skaistu stabu, tas krīt, un virs cilvēka galvas bīstami nolīkst otrā stāva uzbūve.
Bet mēģiniet pārliecināt skatītāju, ka tur, laukā, sācies putenis. Tādēļ jāatver logs, lai redzētu šīs sniega pārslas. Jā, papīriņi lido, bet, tiklīdz pārsteidzies, tā visa papīru kaudze uzreiz noveļas zemē un tai nopakaļus tikai divi sērdienīgi papīra aplīši. Vispār amatieriem ir ļoti daudz dažādu kņadainu problēmu. Attiecīgi Dailes teātra skatītāju zāli teju katru mirkli pāršalc smiekli. Kaut gan tiem itin kā nevajadzētu būt, jo izrāde taču stāsta par slepkavību.
Darbības attīstībā neiedziļināšos. Tas, kā noprotat, arī nav vajadzīgs. Visa jēga ir negaidītības, pārsteigumu savijumos, kas neļauj amatieriem apzinīgi virzīties pa sižeta attīstības pakāpieniem, un, protams, viņu reakcijā uz nepārtrauktu sastrēgumu sakulšanos “sviestā”.
Citiem vārdiem, visa jēga ir Dailes teātra aktieru spēlē, tēlojot savus tā saucamos amata brāļus. Tēlotāju ansamblis – Mārtiņš Upenieks, Kārlis Arnolds Avots, Kristīne Nevarauska, Artis Robežnieks, Toms Veličko, Anete Krasovska, Niklāvs Kurpnieks un Gints Andžāns – strādā lieliski. Gluži tāpat kā Rovans Atkinsons.
Arī viņu varoņi savā veidā ir kā bērni pieaugušo ādā. Tieši visīstākie pašdarbnieki mākslas telpā. Vienīgi aizrautības loks katram savs: dažus pirmām kārtām vilina centieni izpelnīties skatītāju uzmanību, citi pārņemti ar enerģisku vēlmi radīt mākslu.
Bet kāpēc Kornlijas universitātes drāmas pulciņa entuziastiem šo priekšnesumu tomēr neizdodas radīt, to jums līdz sīkumam pamatīgi parādīs un izstāstīs Dailes teātra aktieri. Ejiet un skatieties!
UZZIŅA
Henrijs Luiss, Džonatans Seiers, Henrijs Šīlds, “Izrāde, kas saiet sviestā”, iestudējums Dailes teātrī
Režisore: Eimija Mārčanta, režisores asistente Inga Krasovska, gaismu māksliniece Māra Vaļikova.
Lomās: Mārtiņš Upenieks, Kārlis Arnolds Avots, Kristīne Nevarauska, Artis Robežnieks, Toms Veličko, Anete Krasovska, Niklāvs Kurpnieks un Gints Andžāns u. c.
Nākamās izrādes: 2., 11., 27. februārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Linda @Tiglillija: “Šovakar apstiprinājās kārtējo reizi, ka Dailes teātrī ir brīnišķīgi aktieri! Visi kopā un katrs atsevišķi. Īsti nezinu, kāpēc tieši šī luga izvēlēta, bet aktieri mums ir kolosāli! Izturību skatuves strādniekiem, stellējot visu atkal kopā!”
Gunta Siliņa: “Uz izrādi nācu ar cerībām, ka beidzot pēc ilgiem laikiem varēšu noskatīties izcilu komēdiju, kā to reklamēja daudzos medijos. Biju domājusi, ka man ar humora izjūtu viss ir kārtībā, bet laikam ne ar angļu humoru… Izrāde bija stulbuma kalngals!”
www.dailesteatris.lv
