Mellenes, kas nenokrāso melnu muti. Ciemos saimniecībā “Melnā oga” Līvbērzē 7
Ja katru dienu ēstu tik daudz melleņu, tad noteikti varētu atvadīties no savām acenēm, tā nospriežu, cienājoties ar šīm vērtīgajām ogām Jelgavas novada Līvbērzes pagasta saimniecībā “Melnā oga”, kas ir lielākā krūmmelleņu audzētava Latvijā.
“Ēdiet droši, kad kastītes būs tukšas, aiziesim uz noliktavu pēc citām,” mudina saimniece Māra Rudzāte. Viņa šajā ģimenes uzņēmumā – SIA “Arosa-2” tur rokās pirmās vijoles lociņu. Kā smej Māras vīrs Zigfrīds – visas idejas nāk no sievas, viņam ir vieglāk, atliek tās vien īstenot. Pēc septiņiem prombūtnes gadiem ASV viņiem pievienojās arī dēls Mārtiņš. Māra teic, ka dēls ģimenes uzņēmumā ienācis ar jauna cilvēka domāšanu. Meitai Baibai, floristei, ir savs bizness un Rīgā pieder ziedu veikals.
No jūlija vidus līdz pirmajām rudens salnām saimniecībā ir karstākais darba laiks, jo tad jānovāc raža no četrdesmit hektāru platībā audzētajām krūmmellenēm. Sezonas laikā tiek nodarbināti divsimt strādnieki. Māra teic, ka nav nemaz tik viegli atrast strādātgribētājus. Tie, kas nav aizbraukuši peļņā uz ārzemēm un palikuši mājās, ir pakūtri. Jaunajiem nav pacietības un motivācijas strādāt. Tiesa, tādu samaksu, kādu var saņemt, strādājot Anglijā, viņi nevar piedāvāt. “Es pati esmu smagi strādājusi jau kopš bērnības. Laiki bija grūti, mamma mūs ar brāli audzināja viena, dzīvojām laukos netālu no Jēkabpils. No septiņu gadu vecuma man vasaras pagāja ar kapli rokā. Taču visvairāk atmiņā palicis, ka vajadzēja zirņus izlasīt no auzām. Tad sapratu, kā jutās Pelnrušķīte. Nebija cukura, balto miltu, un mamma cepa plācenīšus no mannas. Viņa mums uzsvēra – galvenais ir mācīties, citādi bridīsiet dubļus,” atceras Māra.
Un viņa tā arī darīja, toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā izmācījās par ķīmiķi. Augstskolas laikā iepazinās ar Zigfrīdu, kurš pēc profesijas ir inženieriselektriķis. “Pēc augstskolas sāku strādāt Ogres trikotāžas kombinātā, kur vajadzēja analizēt šķiedras. Aldziņa bija maza, tāpēc pēc laika pārgāju strādāt uz “Ogres meristēmām” par fitopatoloģi. Tolaik tur audzēja labākos neļķu stādus visā padomijā. Mums Ogrē bija dārziņš un plēvju māja, sākām paši audzēt neļķes un tās tirgot. Ar pirmo rīta vilcienu braucām uz Rīgu, lai ieņemtu labāko vietu pie veikala “Sakta”. Par neļķu naudu nopirkām sesto žiguli ar trešo motoru,” stāsta Māra.
Purva meklējumos
Kad tika atvērtas robežas, neļķes vairs nerentējās audzēt, jo tās sāka ievest no svešzemēm. Izmantojot jauno laiku piedāvātās iespējas, Māra kļuva par vienu no “Ogres meristēmu” īpašniecēm. Viņa smej, ka mēģinājuši celt labāku dzīvi, bet īpašnieku savstarpējo nesaskaņu dēļ pēc sešiem gadiem no turienes aizgājusi. Pēc tam uzņēmīgā Māra ķērusies pie “humpalu” tirgošanas. Bet tad pavīdēja doma par krūmmelleņu audzēšanu. “Aizbraucu pie saimniekiem Valmieras pusē, kuri bija sākuši audzēt krūmmellenes. Apēdu vienu kārbiņu ar piedāvātajām ogām un sapratu, ka tās var ēst bezgalīgi daudz. Viņiem stādi bija atvesti no šo ogu dzimtenes – Amerikas. Kad man vaicāja: kur tu dabūsi šos stādus? – atbildēju: taisīšu krūmmelleņu stādu biznesu. Dēls tolaik jau bija Amerikā un atsūtīja man vajadzīgo literatūru. No “Ogres meristēmu” laikiem man bija pazīstami Polijas augļkopji, sadzinu rokā vienu no viņiem, kurš nodarbojās ar krūmmelleņu audzēšanu, un devos uz Ščecinu. Saimnieks mani laipni sagaidīja, teica, ka varot iedot stādus. Tur arī pamatīgāk iepazinu šo kultūru, uzzinot, ka tā vislabāk jūtas, augot kūdrā. Polijā ir maz purvu, toties mums to netrūkst, un tad arī sākām meklēt zemi, kuras augsnē būtu atbilstošs skābuma līmenis. Un tādu atradām Līvbērzē, Kaigu purvā. Mums ģimenes māja ir Ogrē, un es sākumā biju iedomājusies – iestādīšu purvā krūmmellenes un rudenī atbraukšu tikai tās novākt. Poļu pans man to ainu bija uzbūris pārāk rožainu, nepasakot, ka tas prasīs milzīgu darbu. Patiesībā šajā biznesā jāiegulda ilgstošs darbs. Mēs tajā esam iekšā jau piecpadsmit gadus. Ir pieļautas arī kļūdas, bet kur tad bez tām. Sākumā ražu nebija kur likt, jo Latvijas pircējs brīnījās – kas tās par milzīgām Černobiļas mellenēm? Tagad jau gan pircēji tās ir iepazinuši, mēs savu produkciju piegādājam veikalu ķēdēm, bet ir arī iespēja braukt pašiem pie mums un lasīt ogas, tad tās pārdodam par zemāku cenu. Viena kundzīte pateica, ka vairs neies uz mežu lasīt mellenes, jo daudz vieglāk tās savākt no krūma. Šajās ogās ir apvienotas mellenes ar zilenēm. Kādai šķirnei vairāk dominē vienas, kādai – otras. Tās, kuras pēc skata ir tumšākas, ir tuvākas melleņu garšai, gaišākās – radniecīgākas zilenēm. Ja oga neatbilst noteiktajai kvalitātei, spiežam sulā. No krūmmellenēm var vārīt arī ievārījumu, tikai garšīgāk sanāk, ja pievieno kādu skābumiņu. Žāvējot no tām iznāk garšīgas rozīnes. Arī vīns ir garšīgs, vienīgi mūsu vīndariem pazūd melleņu buķete. Kad bijām Holandē, tur gan nobaudījām ļoti garšīgu melleņu vīnu, kas bija ar izteiktu garšu un stiprumiņu,” tīksminās Māra.
Pietiek ar pieciem krūmiem
Viņa ir Latvijas augļkopības asociācijas priekšsēdētāja un dāsni dalās savos padomos ar tiem, kuri nolēmuši audzēt krūmmellenes. Māra uzskata, ka nelielas ģimenes vajadzībām mazdārziņā pietiek ar pieciem melleņu krūmiem, lai noēstos melnu muti. Vienīgi, krūmmellenes ēdot, nepaliek melna mute. Rudzāti savā ogu lielsaimniecībā ievāc divas tonnas melleņu no viena hektāra. Māra priecājas ne tikai par ražu, viņa saka – cik skaisti maijā zied melleņu krūmi, ziedi līdzinās miniatūrām maijpuķītēm.
Latvijā ir divdesmit saimniecības, kurās audzē krūmmellenes. Šajā rūpalā jāiegulda liels roku darbs. Tā jau nav tikai ražas novākšana. Jāizgriež krūmi, jāravē, traktoriņš vien kalpo, lai izvestu salasīto ogu kastes no lauka. Māra uzskata, ka ar tehnikas palīdzību vāktās ogas var nodot tikai pārstrādei, tādēļ viņi to neizmanto.
“Man patīk strādāt ģimenes uzņēmumā. Ar savējiem var arī savu reizi izrāties, bet jūtos brīvi. Neviens priekšnieks mani nevar komandēt, ir drošība un stabilitāte. Galvenais, ka dēls to visu turpinās un mēs nebūsim velti pūlējušies,” uzskata Māra.
Neskrien par ātru
Kad no darbiem uz brīdi atbrīvojas dēls Mārtiņš, pavaicājām, ko tad viņš darīja Amerikā un vai nebija vēlmes tur palikt uz dzīvi? “Biju domājis Amerikā palikt tikai gadu, bet iznāca tur aizvadīt septiņus gadus. Es studēju biznesa vadību, strādāju gan pie fermera, gan puķu bāzē. Es labi iedzīvojos Amerikā, taču apšaubu, ka svešumā ļaudis var justies pieņemti un laimīgi. Tā ir cita valoda, cita tauta. Atgriezies mājās, nodomāju, kāpēc man šeit strādāt citiem, ja varu darboties vecāku radītajā uzņēmumā. Sezonas laikā nākas strādāt divpadsmit stundas dienā, bet pēc tam ir vieglāk. Es redzu mūsu ražotnei nākotni, jādomā par eksportu, īpaši uz Skandināvijas valstīm. Varbūt mellenēm pievienot lielogu dzērveņu audzēšanu, jo to novākšanu iespējams mehanizēt, taču bezjēdzīgi arī pārāk ātri skriet uz priekšu,” spriež Mārtiņš, kas pats labprāt skrien pusmaratonu. Viņa tēvs Zigfrīds piebilst, ka dēls savulaik spēlējis basketbolu un apguvis Austrumu cīņas, plūcot laurus Eiropas meistarsacīkstēs. Zigfrīds pats arī ir draugos ar sportu, bijis divkārtējs Latvijas čempions vesera mešanā veterānu grupā. Māra piebilst, ka vīrs pie mājas nobetonējis apli, kur trenēties, un veseris lidojis uz viņas audzētajiem ķirbjiem un sīpoliem. Karstākajā darba laikā Māra un Mārtiņš mitinās turpat ražotnes ēkā iekārtotajā miteklī. Zigfrīds gan lielākoties saimnieko Ogres mājā, viņa pārziņā ir stādu audzēšana. Kur kādreiz auga puķes, tur tagad mellenes.
