Tu vadi arī sieviešu televīzijas raidījumu “Starp mums runājot”. Kā tur nonāci? 7
Man piedāvāja būt sev pašam. Tas šķita interesanti. Es, protams, gribētu iet solīti tālāk un reiz vadīt tādu programmu, kur drīkstētu būt ne tikai jauks, bet arī ironisks un provokatīvs.
Tātad arī tā ir daļa no tevis.
Jā, jā. Esmu dažāds. Ja kāds nespēj paņemt servi, man uznāk dusmas. Vakar biju konferencē – diskusiju panelis, astoņi dalībnieki, es vadu procesu. Interesanti kļuva brīdī, kad Mārtiņš Sirmais sāka runāt man pretī.
Jo sāka veidoties dramaturģija, saspēle.
Jā! Visi pamostas, saspicē ausis. Cienu tos, kas spēj atsist bumbu, tā eleganti. Ar Ritu mums īstā saspēle sākās, kad viņa iemācījās turēties pretī. Nevis piecēlās un izgāja no studijas, bet mierīgi noklusēja. Un tev tajā brīdī kļūst skaidrs, ka tu esi muļķis. Daļa līderu tīši provocē darbiniekus, lai saprastu, kas ir kas. Kamēr ļaujies, neciena. Kad dod pretī, smaida: o, tagad varam sākt strādāt! Tas attiecas arī uz sievietēm. Māsasvīrs stāstīja, ka viņam bijusi draudzene indiete, audzināta klasiskās tradīcijās, ik vēlmi nolasījusi no acīm. Bijusi apbrīnojami skaista un seksīga – augums, seja, viss. Un dabūt vari, ko vien gribi. Vīrieša sapnis. Bet viņš saka: kā es viņu ienīdu ar visu to piekāpību un pieļāvību.
Man reizēm gribas, kaut mana ērkšķainā Sarmīte kļūtu rāmāka, taču saprotu – tajā brīdī viss būtu cauri.
Kā tiec galā ar trim meitām?
Labs jautājums. Jaunākai meitai Luetai bija gadi trīs, kad es kaut ko mēģināju viņai paskaidrot, un pēkšņi viņa paskatījās uz mani tā, it kā pie sevis nodomātu: es tev varētu izstāstīt, bet tu jau tāpat nesapratīsi, tu esi pieaugušais. Tagad Lueta mācās 4. klasē, runā trīs valodās. Vidējā meita Elīza mācās 7. klasē, runā četrās valodās. Bet vecākā meita Zane šogad absolvēs Čičesteras universitātes Teātra fakultāti, par ko man īpašs prieks un lepnums. Esmu novērojis – mēs satraucamies, kā klāsies mūsu bērniem, viņi taču tik neuzmanīgi, nelasa garus gabalus, kā tiks galā. Kad sāku mācīties par traktoristu, par frontālā iekrāvēja operatoru, izrādījās, ka tur jādarbojas ar diviem kloķiem, tādiem kā spēļu džojstikiem. Un pēkšņi sapratu, ka satraukties man vajadzētu par sevi, par to, vai spēšu tikt līdzi. Ar bērniem viss ir kārtībā, viņi nākotnei ir gatavi.
Manuprāt, labākais, ko tēvs var dot bērnam, ir mīlēt bērna māti. Viss pārējais no tā izrietēs. Bērni nav mūsu īpašums, taču tas, kā dzīvojam mēs, kļūst par mūsu bērnu īpašumu. Ja puiku istabās pēkšņi iestājies juceklis, es nekavējoties paskatos uz savu rakstāmgaldu. Piemērs ir iedarbīgāks par vārdiem. Bērniem ir vajadzīgs nevis kritiķis, bet gan paraugs.
Tur jau tā lieta! Nesen asociācijas “Ģimene” tvitera kontā bija ieraksts, ka augstākā laime un dzīves jēga ir kļūt par vecākiem. Cik gan nožēlojama dzīve ir bērnam, kura vecākiem ir šāds priekšstats par laimi un dzīves jēgu. Ko šāds cilvēks var savam bērnam iedot? Jā, bērns ir svarīgs, ļoti, bērns ir laime, tomēr tā nav augstākā laime. Ko tu vari dot citam, ja tevis paša vispār nav? Ja kādam vajadzētu atņemt vecāku tiesības, tad tiem, kam vienīgā dzīves jēga ir bērns. Tad infuzorija tupelīte ir labākais starp vecākiem, jo tās vienīgais mērķis ir vairoties. Un kā šādā situācijā jūtas bērns?
Tā ir nepanesama atbildības nasta, kas tiek uzkrauta bērnam, ja māte dzīvo ar domu, ka atdevusi bērnam savus labākos gadus. Bērns jau to nav prasījis, tā ir mātes, nevis bērna izvēle, un tātad arī mātes atbildība.
Dod bērnam, kas bērnam pienākas, bet paturi sev to, kas tev nepieciešams. Bērns var būt laimīgs tikai tad, ja tu esi laimīgs. Es ar savu māsu reiz runāju. Viņai ir meita un dēls. Dēlam tolaik bija kādi četrpadsmit vai pat mazāk, bet viņa jau tad sāka satraukties par tukšās ligzdas sindromu. Es saku: viņam taču nav pat sešpadsmit! Viņa atbild: jā, bet es jūtu, ka viņš jau mierīgi var iztikt bez manis.
Bet tas taču ir viens no vecāku galvenajiem uzdevumiem – izaudzināt patstāvīgu cilvēku! Tas, uz ko tiecamies. Bet tagad saki, lūdzu, kam tev traktora vadītāja apliecība?
Man bija sens sapnis – iemācīties vadīt frontālo iekrāvēju, tādu, kam priekšā kauss, ar ko sniegu var gan šķūrēt, gan iekraut mašīnā. Lieliska sajūta – tu nobrauc to gabalu, un viss ir tīrs. Sajūta, ka esi reālu darbu padarījis. Tu nevari iedomāties, ar kādu lepnumu es skatījos uz tām septiņām šīfera plāksnēm, ko biju pienaglojis, kad palīdzēju čomam likt mājai jumtu. Vai kad esmu kādam malku saskaldījis.
Vai tev ir frontālais iekrāvējs un vieta, kur ar to tīri sniegu?
Nē. Reizēm ejam sētniekam palīgā. Kad dzīvojām Jūrmalā, mums bija mauriņš, plēsāmies ar Sarmīti, kurš kuru reizi pļaus. Kad diendienā nodarbojies ar netveramām lietām, gribas ko tādu, kur uzreiz redzams iznākums.
Zinu, ka esi strādājis arī fermā.
Jā, mēnesi nostrādāju, vedu sūdus, tīrīju meža takas, dīķus, ceļmalas ar trimmeri un motorzāģi. Viens no izcilākajiem atvaļinājumiem. Nekāda Spānija vai Amerika nestāv līdzās. Vecis tevī gavilē. Turklāt galvenais noteikums bija, ka esmu izpildītājs, nevis menedžeris. Mūs nogalina nemitīga atbildība. Tāpēc jau saka: brīnišķīgākā brīvdiena ir diena pirms tās, kad tev ne par ko nebūs jādomā.
Diena bez raizēm. Bezrūpība. Kā bērnībā. Cik svarīgi tev ir nepazaudēt bērnu sevī?
Viena no pamata lietām. Par pozitīvo domāšanu un bērnu sevī esmu sapratis: tie abi man nepieciešami darbam. Kurš gan maksās par īgņu? Ja esi samiegojies un nīgrs, nelien ēterā! Ja esi noguris, nekāp uz skatuves! Ja esi pats sev apnicis, neej pie studentiem!
