Reiz teici, ka lielākās grūtības latviešu cilvēkam sagādā komunikācija. Vai tāpēc esi izvēlējies šo jomu? 7
Mums no bērnības māca: turi muti, kad lielie runā, nerunā, kad tev neprasa! Bet komunikācijā svarīga ir sajūta, ka tevis teiktais kādu varētu interesēt. Tāpēc es gribētu palīdzēt vecākiem saprast, ka bērnus ir jāiedrošina runāt. Turklāt jāiedrošina paust viedokli arī tad, ja tas atšķiras no vecāku viedokļa. Tiem, kas grib izaudzināt sev paklausīgus kalpus, ir jārēķinās ar to, ka viņu bērni, kad izaugs, kļūs par kalpiem kādam citam. Jo viņi ir audzināti par kalpiem.
Vecākais dēls, izdzirdējis, ka dodos uz sarunu ar tevi, pateica: o! viņš bija mans psiholoģijas skolotājs, ļoti labs! Ko tev ir devusi šī pieredze?
Galvenā atziņa: bērns tev neļaus samelot, viņš tevi vienmēr turēs pie vārda, tu nevarēsi izlikties tā, lai viņš tevi nepieķertu. Bērns – tas ir patiesības mirklis. Gan skolotājam, gan vecākiem. Kad kļūsti par tēvu, kaut kas mainās, ir klikšķis, un pēkšņi parādās tas, ko sauc par dzīves gudrību, kādu nevienā augstskolā nemāca.
Man reizēm ir šķitis: cik superīga būtu dzīve, nebijis atbildības par tik daudziem, – varētu mazāk strādāt, vairāk ceļot, braukt ar tādu mašīnu, ar kādu gribu, un vispār ne par ko neuztraukties. Bet tad pēkšņi saprotu, ka tad es būtu tāds pustukšs cilvēks. Tā, protams, ir mana absolūti privāta sajūta. Pazīstu cilvēkus, kas ir lieliski un radoši, dzīvodami vieni.
Ilgus gadus tava balss skan radio ēterā. Mundra jau pašā rīta agrumā. Tas arī ir patiesības mirklis – pozitīvu enerģiju nevar notēlot.
Mums reizēm prasa: ko jūs lietojat? Ir vairāki paņēmieni, tomēr galvenais – lai tev līdzās būtu īstais cilvēks. Tu spēj rīta agrumā izkāpt no gultas, ja zini, ka tevi gaida kāds, ko tu vēlies redzēt. Varu droši teikt: es mīlu savu kolēģi Ritu. Tā ir pleca sajūta, drošas aizmugures sajūta, jūtu ķīmija. Bez šīs ķīmijas darbi nevirzās un vispār nekas nenotiek. To var saukt par latento seksu. Savukārt ar večiem ir jābūt intelektuālam izaicinājumam: ko no šī cilvēka es varu iemācīties?
Īstenībā tas ir svarīgi ne tikai agro rītu radio balsij – tu mosties un celies ar prieku, jo zini, ka ir kaut kas, kas šai dienai piešķirs īpašu krāsu. Kāds piedzīvojums.
Tāpēc apzināti ik dienu ir jāieplāno kaut kas tāds, ko gaidi ar nepacietību. Man izkāpt no gultas ir drausmīgi grūti, jo gribas piekļauties tam siltajam, mīļajam augumam, uzlikt roku uz krūts un tur arī palikt.
Nu tad īstais brīdis pajautāt, kur satiki savu lielisko meiteni.
Skolā. Viņa mācījās trīs klases augstāk. Man nepietika drosmes vienam viņai uzmākties, labi, ka bija draugs Andris Upmalis, kopā gājām sist viņai kanti. Sarmīte vēlāk stāstīja, cik ļoti tas viņu ir kaitinājis.
Un kas notika pēc tam?
Es pabeidzu skolu, pabeidzu augstskolu, apprecējos. Un tad mēs ar Sarmīti atkal satikāmies. Vecuma starpībai vairs nebija nozīmes.
Kad un kā satikāties?
Pirmo reizi uzreiz pēc skolas. Viņa tikko bija kļuvusi par mammu, klikšķa nebija, nekas nenotika. Pēc desmit gadiem satikāmies otrreiz. Nu jau arī es biju tēvs. Un te nu bija gan klikšķis, gan viss pārējais. Meita Zane palika ar manu pirmo sievu. Bet es esmu audzinājis divus puikas. Sarmītes dēls, kam tolaik bija divpadsmit gadu, dzīvoja ar mums gadus desmit vismaz. Varu droši teikt, ka man ir dēls, kaut arī audžudēls. Un arī Sarmītes brāļa puika, kamēr studēja, piecus vai sešus gadus dzīvoja pie mums. Vienu brīdi mums bija pilna māja.
Cik bērnu jums ir par abiem kopā.
Ja neskaita Sarmītes brāļa dēlu, tad, kā mēs jokojam, mums katram pa trīs, bet kopā – četri.
Vai kaut kā sadalāt pienākumus?
Sāpīgs jautājums. Sarmīte ir spiesta darīt to, kas viņai nepatīk: braukt iepirkties, taisīt ēst. Es mūždien esmu noskrējies – pa dienu konferences, prezentācijas, studenti, vakaros pasākumi vai izrādes. Gribot negribot viņa ir spiesta domāt par saimniecību. Ne jau tā ēst taisīšana nomāc, bet atbildība. Ja tu to neizdarīsi, bērni paliks neēduši. Protams, var jau nopirkt kaut ko gatavu, taču tas Sarmītei neder, jo nevar zināt, vai tas ēdiens būs veselīgs.
Tu brauc ar “nakts vanagu”, Sarmīte – ar “irsi”. Man traki patīk salikums “Nigth Hawk” un “Hornet”. Kā tas sākās?
Tas bija Sarmītes sapnis. Viņa kopš divdesmit gadu vecuma sapņoja par moci, četrdesmit gados nokārtoja eksāmenu, un nu jau astoņus gadus mēs braucam.
Ko tas dod?
Tas dod sajūtu, ka esi dzīvs. Tur viss ir pa īstam. Tu un ceļš. Tu un vējš. Mašīnā sēžot, jūties pasargāts, vari atslābt, kruīza kontroli ieslēgt. Uz moča tu esi šeit un tagad. Ja nu ir kāds īsta nomoda stāvoklis, tad uz moča. Vai ar ričuku braucot. Viss ir jāpārredz un jāparedz – kur ies šis cilvēks, kāda būs tā auto trajektorija, ko darīs tas sīkais uz skrituļdēļa. Reiz dzirdēju divu riteņbraucēju sarunu pie luksofora. Viens apkāries ar atstarotājiem, otrs šim jautā: kas tas tev par sviestu? Pirmais atbild: не охота умирать, жизнь хорошая пошла.
Ai, cik labi! Negribas mirt, laba dzīve ir sākusies. Tu arī televīzijā runā par motocikliem.
Es pārstāvu motociklistus ar sirdi un dvēseli, tāpēc Arnis Blodons uzaicināja mani vadīt raidījumu, ko viņš ar Uģi Spēlmani taisa. Interesanti: vairākās motoskolās pagājušajā gadā liela daļa studentu bija sievietes. Reiz biju aizbraucis uz placi pie Goblina jeb Ģirta Viļņa, skatos – viņa mācību laukumā no četriem studentiem trīs meitenes. Pirms astoņiem gadiem es pazinu labi ja desmit sievietes, kas brauc ar moci. No trim tūkstošiem motociklistu. Patlaban Latvijā ir vairāk nekā desmit tūkstoši motociklistu, no kuriem liela daļa – sievietes.
