Valdis Melderis: Seksā izmēram ir nozīme – ja runājam par smadzenēm 7
Valdis Melderis. Psiholoģijas skolotājs, radio balss, televīzijas seja, pieprasīts komunikācijas kursu un pasākumu vadītājs, azartisks motociklists, tēvs, vīrs.
Kad nāks klajā šis žurnāla numurs, Kongresu namā būs jau notikusi tava jubilejas interaktīva monoizrāde “Sex guru”, pēc skaita trīsdesmitā, turklāt būs apritējuši trīs gadi, kopš tu pirmo reizi kāpi uz skatuves šajā ampluā. No reklāmas zinu, ka “Sex guru” nav ne lekcija, ne treniņš. Kas tas ir?
Tas ir iedrošinājums runāt par seksu. Atklāti un bez aizspriedumiem. Seksam ir nepieciešama intriga, taču tikpat nepieciešama ir arī spēja par to brīvi un mierīgi izrunāties. Izrāde ir veidota kā saruna, kurā tiek iesaistīti skatītāji. Tajā ir daudz joku, jo smiekli palīdz noārdīt iekšējās barjeras, atraisīties. Pats es seksa jautājumos neesmu ne par mata tiesu gudrāks par pārējiem, tāpēc nestāstu, kā ir pareizi un kā nav.
Nekas nav nepareizi, ja sagādā baudu abiem.
Tieši tā! Vienīgais kritērijs ir tas, kā jūties tu un tavs partneris. Ja abiem ir labi, tad ir pareizi. Ja kādam nav labi, tad ir nepareizi. Viens no klasiskiem jautājumiem: kas skaitās izvirtība? Ja tev ir astoņpadsmit gadu un visiem iesaistītiem patīk tas, kas notiek, tad nekas nav izvirtība. Vismaz seksā.
Brīdī, kad cilvēki sāk runāt par attiecībām, pēkšņi var atklāties gluži negaidītas lietas. Kā stāstā par vecīti un vecenīti, kur vecītis visu mūžu vecenītei ir devis doniņu, ko viņa ar pateicību ir pieņēmusi, līdz vienreiz viņš saka: sasodīts, es beidzot gribu pats apēst to doniņu! Un dod vecenītei šķēli, uz ko viņa saka: paldies, mīļais, beidzot es varu dabūt to, par ko visu mūžu esmu sapņojusi.
Mēdz teikt: tie, kas runā, nedara. Izrādes noslēgumā es saku: tiem, kas nerunā, drīz nebūs, ar ko to darīt.
Tātad būtībā izrāde ir par to, cik svarīgi ir izprast gan otru, gan sevi pašu.
Jā, izprast sevi pašu. Īstenībā ir tikai viens jēdzīgs jautājums: kas es esmu? Visa dzīve paiet, meklējot atbildi. Un brīdī, kad sāk šķist, ka esi to atradis, dzīve ir beigusies. Cauri.
Taču tā nav nodzīvota veltīgi.
Pilnīgi noteikti.
Izrādes pamatā ir Volfganga Veinberga luga. Tomēr katrs vakars, kā noprotu, ir atšķirīgs.
Absolūti. Tāpēc jau režisors meklēja nevis aktieri, bet komunikatoru. Man jāprot izprovocēt auditoriju uz sarunu un pieņemt ar pateicību jebkuru atbildi. Tas ir visgrūtākais. Tā nav matemātika, kur vai nu ir, vai nav pareizās atbildes. Te tu pat nesaki: jā, labi. Tu saki: re kā, interesanti!
Mūžīgais jautājums: ko grib sieviete un ko var vīrietis?
Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem. Man, protams, patīk, kā tu to pagriezi: ko var vīrietis… Viena no lielākajām vīriešu kļūdām seksā – darboties pēc principa “ātrāk, augstāk, tālāk”.
Jo ir taču arī “saldāk, drošāk, ilgāk”…
Tur jau tā lieta! Taču palasot, ko veči raksta, piemēram, portālā “seksam.lv”, saproti, ka daudziem joprojām svarīgākais šķiet, cik viņam liels un kā viņš ar to. Primitīva pieeja. Ja stūrē ar krānu pa priekšu, nekas tur nesanāks, netērē laiku, ej labāk mājās.
Reiz viena sieviete, runājot par šiem portāliem, teica: tā ir kā spēle kaķim ar peli, un pele izlems, vai ļaus tev nojaust, ka viņa gribētu tikt noķerta, vai tomēr ne. Tāpēc ir jāspēlē eleganti, ar izjūtu. Lai izprovocētu uz seksu, par to nedrīkst pat ieminēties. Tam ir jāvirmo gaisā. Kolīdz tu pateiksi vārdu “sekss”, tas ezers nogāzīsies un tu noslīksi. Seksā izmēram ir nozīme – ja runājam par smadzeņu izmēru.
Savukārt sievietei jeb spēlē iesaistītajai pelei būtu jāpatur prātā, ka seksapīls ir nevis tas, ko demonstrē, bet gan tas, ko nevar noslēpt.
Precīzi! Vēl par smadzenēm runājot – kad man režisors Oļegs Šapošņikovs, psihoterapeits pēc izglītības, pateica, ka būs jāiemācās divdesmit deviņas lappuses teksta, atbildēju: nekad neko tādu neesmu darījis, lielākais – dažas rindkopas iemācījies no galvas, vai ir kāds risinājums? Labi, taisīsim to kā studijas pasākumu, tev priekšā būs planšete, pirmajās izrādēs varēsi ieskatīties ekrānā.
Un tad pēkšņi Oļegs izdomā, ka viss tomēr notiks nevis studijā, bet dzīvoklī, un dzīvoklī sarunāties ar viesiem, replikas meklējot planšetē, būtu stulbi. Viņš saka: iemācīsies! Es: nevaru, nekad neesmu to darījis! Un tad Oļegs neizturēja un pateica: zini, varbūt tomēr reizēm ir vērts smadzenes patrenēt.
Tev ir arī monoizrāde “Gribēju, kā labāk, sanāca, kā vienmēr”.
Tā ir par komunikācijas spējām. Pieteikumā saku: es jums izstāstīšu par visām kļūdām, ko esmu pieļāvis komunikācijā, un jūs varēsiet priecāties, ka ar jums gan tā nekad nav gadījies.
