Melbārdis: Pietrūkst lieluma teātrī 0
Egils Melbārdis ir aktieris bez žanra zīmoga – viņam pa spēkam Kārļa Ulmaņa drāma, šīs sezonas jaunuma “Trīs vīri kūrortā” vieglums, gan bārmeņa Gunāra izmanība pašmāju lielseriālā “UgunsGrēks”.
Šovakar uz Nacionālā teātra skatuves jauns izaicinājums – Oskara Vailda lugas “Sieviete, kura nav uzmanības vērta” iestudējuma pirmizrāde Indras Rogas režijā. Egilu Melbārdi redzēsim galvenajā, augstākās sabiedrības lauvas, lorda Ilingvorta, lomā.
Dievs nedod, spēlēt tikai varoņus! Raksturlomas – tās gan. Arī tad, ja izrādes tēla dēļ jāmaina izskats. Aktieri pirmajā mirklī neatpazīt – viņu rotā dekadenta frizūra ar balinātu matu vilni pār pieri. Egils pasmaida, lorda Ilingvorta ekstravagantās ārienes dēļ pat koriģēts seriāla “UgunsGrēks” scenārijs. Tomēr filmēšanā šobrīd pauze, jo pirmizrāde prasa lauvas tiesu uzmanības.
Profesionāla aktiera pazīme mūsdienās esot spēja balansēt starp daudzajām lomām teātrī, kino, televīzijā. Egils teic – laika gaitā izstrādājas “profesionāla imunitāte” pret to haosu galvā, kas gribot negribot rodas, kad paralēli jāspēlē pat desmit iestudējumi, jāfilmējas un vēl kādā brīdī jāpagūst atpūsties. Par nodarbinātību teātrī aktieris sūdzēties nevar. Tikko Mazajā zālē atgriezusies Mihaila Kublinska iestudētā “Tik mīla vien”, aktiera repertuārā ir gan “Anna Kareņina”, gan “Sapnis par Brodveju”, gan “Skroderdienas” un “Tikai tā”, šosezon sarakstu papildinās gan “Teātra žurka”, gan “Lilioms”.
Aktieris atzīst, ka pašlaik dzīves ritms sasniedzis kulmināciju – divos mēnešos trīs pirmizrādes. “Cenšamies darīt visu. Brīžiem paši sev pierādām – mēs vēl varam dziedāt, dejot, spēlēt. Mums jāvar viss un jebkurā brīdī. Cik ilgi – to rādīs laiks.”
Pērn Egils filmējies arī Krievijas seriālā “Atsprādzējiet jostas” (“Отстегните ремни”, 2012). Šobrīd no “importa” kino atteicies izrāžu dēļ. “Sapratu, ka, apmeklējot šīs proves, tikai bojāju nervus un dzīvi. Kad atteicos no lomas giganta “Hallmark” piedāvātajā filmā, viņu menedžeri domāja, ka esmu jucis. Tāda izdevība! Nespēju viņiem paskaidrot, ka šajā brīdī man nav tādas iespējas divas dienas izrauties no teātra. Es izdarīju izvēli.”
Filmēšanas laukumā noteikumi paredz, ka kādā brīdī vienmēr būs “nofilmēts”, taču teātris ir nepārtraukts, dzīvs process līdz pat izrādes slēgšanai. Egils teic – viņš ir jaunu izaicinājumu meklētājs. “Ir tādas lomas, kuras, pat katru vakaru spēlējot, paver jaunus plašumus. Vienu un to pašu izrādi vari nospēlēt kā traģēdiju un kā komēdiju – nebeidzams, interesants process. Nav ko liekuļot, ir arī izrādes, kur jāiet ar nelielām zobu sāpēm.”
Aktieris nešķiro – pirmā vai citu plānu lomas. Lords Ilingvorts pēc “Trīs vīriem kūrortā” gan esot lēciens pilnīgi “citā grāvī”. Šoreiz stāsts par augstākās sabiedrības lauvām – izlepušiem, pārtikušiem, spēcīgiem, neievainojamiem un pārsātinātiem ļautiņiem, kuri ikdienā meklē arvien jaunus kairinājumus.
“Ja tev nav ne finansiālu šķēršļu, ne morālu aizspriedumu – tu dzīvo ārpus vidusslāņa pieņemtām normām, likumiem, pārkāp robežas, bet apgrozies šaurā, spēlē iesaistīto cilvēku lokā. Mūsdienu izpratnē šos cilvēkus varētu dēvēt par vampīriem, kuri izmanto viens otru un citus, spēlē nežēlīgas spēles.
Nedomāju, ka ir liela atšķirība starp Vailda un mūsdienu sabiedrības “krējumu”. Tomēr dziļākajā būtībā visi ir tikai cilvēki. Ceru, mums izdosies zem daudzajām lugas autora savērptajām nozīmju kārtām un slāņiem atklāt šo cilvēcisko pusi, cilvēcisko dabu. Tie, kas zina Oskara Vailda māksliniecisko, dramaturģisko principu, pazīst viņu kā personību, kā estētisma apoloģētu, šo darbu ar tā komismu, traģiku, vieglumu un šķietamo absurdu savstarpējās attiecībās skatīsies kā komēdiju. Tomēr skatītājam jābūt mazliet iesvaidītam, lai spētu to uztvert un pieņemt vai nepieņemt.”
Aktieris priecājas, ka šobrīd pasaulē teātris un kino atgriežas pie klasikas – “Anna Kareņina”, “Nožēlojamie”. “Pirms brīža pie mums teātros pārsvarā aizrāvās ar kaut kā jauna meklēšanu, atrušināja to, kas Eiropas teātros sen jau nav aktuāli. Man prieks, ka atgriežas pamatvērtības, jo tādu aktieru, kas Latvijā savā portfolio varētu ierakstīt lomas Šekspīra, Tolstoja, Vailda, Tenesija Viljamsa un citu klasiķu darbos, ir maz. Ja nodarbojies ar visādu knibulīšu ķibināšanu, rakšanu lugās, kurās nereti nekā nav, tu esi apzagts. Bet man kā aktierim vajag arī tos brīžus, kad, iepazīstoties ar dramaturģiju, tās autoru, mute paliek vaļā. Man pietrūkst lieluma, dziļuma, sarežģītības.”
Vailda uzskati, virspusēji uztverti, mēdz būt lipīgi – galu galā mūsdienās ir viegli noticēt, ka pasauli glābs skaistums un baudas, nevis labi tikumi un morāle. Egils pasmīn – teātra vide ikdienā ir tik krāsaina un ārpus jebkādām vispārpieņemtām robežām esoša, sākot no darba laika un beidzot ar attiecībām, ka baudu tu gūsti no vienkāršā un citiem, iespējams, nesaprotamā.
“Arī man patīk laiku pa laikam doties pilsētā, ballītēs, bet visbiežāk daudz lielāku baudu sniedz mājās klusums, izlasīta grāmata. Bauda ir vienkāršās lietās. Paēst kopā ar ģimeni mājās gatavotas pusdienas – tas jau ir notikums.”
“Sieviete, kura nav uzmanības vērta” – Vailda kalambūrs izrādes nosaukumā liek jautāt, kāda ir tā Viņa, kura, tieši pretēji, būtu ievērības cienīga. Aktieris spriež – ja sieviete domā, ka viņa nav uzmanības vērta, tad viņa tāda arī ir. “Cilvēkam, kurš pats nokaujas ar kompleksiem, ir bezcerīgi domāt, ka citu acīs viņš iemantos ko vairāk par žēlumu vai nevērību. Manuprāt, šodien svarīgi runāt par cilvēku vispār: mēs visi cīnāmies šajos krīzes laikos – nestāstiet, ka tā ir beigusies –, cilvēki vienkārši kļūst par tādiem, kuri nav uzmanības vērti. Tiek sagrauti principi, pašvērtība, cilvēki nonāk situācijā, kas līdzvērtīga verdzībai. Kaut kādā veidā ir jāmēģina saglabāt pašcieņu, pašlepnumu, savu vīziju par dzīvi.”
Aktieris pasmaida, tas nenozīmē, ka jāatsakās no iespējas baudīt dzīvi. Viņam to sniedz ceļošana: “Vajag izrauties! Ir jāsaņem enerģija, lai to varētu pārveidot un dot tālāk.” Savulaik ceļots kopā ar tautas deju ansambli “Vektors”, tagad – kopā ar ģimeni. Tālākais punkts kartē ir Taizeme. Vismaz reizi gadā aktieris cenšas ceļot kopā ar ģimeni – dzīvesbiedri, aktrisi Annu Klēveri un dēlu Gustavu (12). Pērn kopā ar Annu abi kļuva arī par raidījuma “57. paralēle” vadītājiem, nonākot Gruzijā. Nākamais pieturas punkts būšot Egila un Annas iemīļotā Stambula.
Mūsu saruna notiek tieši aktiera 36. dzimšanas dienā. Viņš pasmaida, mēģinājumu un izrāžu ritenis neļauj apstāties, padomāt, izsvērt, kas paveikts un kas vēl priekšā. Varbūt to nemaz nevajag.
“Gribēt jau var daudz – aizlidot uz Mēnesi vai nospēlēt Hamletu. Aktieris ir neiedomājami atkarīga profesija – ja gaismotājs nepagriezīs prožektoru, vari izlīst no ādas, bet tevis radīto neviens nepamanīs. Tomēr mana dzīve ir krāsaina, pilna notikumu. Darbs uz šīs planētas, ko sauc par Nacionālo teātri, ir interesants, kolēģi – fantastiski.
Reizēm cilvēki manā vecumā jau ir sirmi, veselība klibo, bet mani Teātra fakultātes kursabiedri ir lieliskā formā – vai vismaz izliekas, ka tādā ir, – dejo, dzied. Šeit dzīve notiek tādā ātrumā, ka tu nepaspēj novecot.”
