Vecmāmiņas stāsti 6
Visvairāk par filmu ieinteresējušās Edvīna abas omes – viņa vecmāmiņa Genovefa Mekša un viņas māsa. “Mani vienmēr interesējuši vecmāmiņas stāsti par vēsturi, pašas piedzīvoto, arī to, kā vectēvs padomju laikā dienējis armijā un apsargājis politieslodzītos cietumos kaut kur Krievijā, kā savām acīm redzējis, kā tie centušies izmukt…”
Vecmāmiņa Genovefa dzimusi astoņu bērnu ģimenē, un vēl esot saglabājušās viņas dzimtas no māla būvēto zemnieku māju dažas sienas. Genovefas vīra Vitālija vecmāmiņu un vectētiņu tajā pašā 1941. gada 14. jūnijā, kad filmā Melāniju, izsūtīja uz Omsku. Vecmāmiņa Edvīnam stāstījusi, kā Vitālija vecāmāte, kurai bijis jāslauc govis, nesusi kaut kā ap vēderu apsietu un paslēptu paciņu ar pienu savam vīram. Taču tik un tā viņi abi divi Sibīrijā nomira.
Edvīns stāsta, ka no skolas vēstures stundām izsūtīšana viņam bijusi zināma, taču detaļas, pārdzīvojumus, cilvēku ciešanas viņš uzzinājis tikai no vecmāmiņas stāstītā. “Arī filmā izjustais man palīdz vēstures stundās, jo sausiem skaitļiem un faktiem klāt nācis kaut kas it kā paša izdzīvots un izjusts,” saka Edvīns.
No filmēšanās atmiņā palikusi arī aina, kur Melānijas dēls ir slims, guļ kā pirms nāves, un tikai Dievs zina, kā viņš izdzīvo. “Arī tā aina bija viena no grūtākajām, jo dzīvē badu un tik baismīgu slimību nekad neesmu pārdzīvojis,” stāsta Edvīns.
Sākumā likās, ka visā iedzīvoties būs viegli, bet vēlāk, kad sākās filmēšanās, izrādījās, ka ir grūtāk, nekā bija domājis. “Taču man daudz palīdzēja Melānijas lomas atveidotāja, un es ļoti daudz mācījos no viņas, kaut arī angļu valoda, ko aktrise pārzina perfekti, nav mana stiprā puse un mums savstarpēji sazināties palīdzēja tulks,” atzīst Edvīns.
