“Melānijas hronika”: Kā ludzēnietis Edvīns tika pie galvenās varones dēla lomas 6
Filmā “Melānijas hronika” titullomā ir aktrise no Šveices Sabine Timoteo, bet viņas dēlu – ko varam uzlūkot kā otru svarīgāko tēlu – spēlē Edvīns Mekšs.
Viņš mācās Ludzas ģimnāzijas 10. klasē, oktobrī apritēs sešpadsmit. Tagad viņš ir ludzēnietis, bet astoņus gadus dzīvojis netālajā Pildā – mazā ciematiņā, kur notika arī filmēšana vecā graudu kaltē un dārzā. Edvīna tētis Edgars Mekšs tur iepircis mājas un zemi. Lauksaimniecība, kā stāsta dēls, ir tēva darbs un reizē sirdslieta. Edvīnam Mekšam ir arī vecāks brālis Ēriks un jaunāks Martins, kā arī māsa Amanda. Edvīns dejo bērnu un jauniešu centra tautas deju kolektīvā “Žeperi”. Piedalījies aizvadītajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos, kur visvairāk patikusi deja “Kas neko nedara”. Kā stāsta Edvīns, tā ir jautra un dzīvespriecīga. Arī tālākais teksts ir interesants – kas neko nedara, tam jādomā… Par Edvīnu to gan nevar teikt, jo viņš ne vien dejo, bet spēlē arī handbolu, turklāt vēl divās komandās “Latgols juniori” Ludzā un Murjāņu sporta skolas vienībā “MSG-2000”. Treniņi četras reizes nedēļā, dejošana notiek divas reizes. Bet, ja labi grib, ar nelielu nokavēšanos, taču visu var paspēt.
Klasē ienāca kino vīri
Nokļūšana filmā bijusi nejauša un negaidīta. Kādā dienā klasē ienāca kino vīri. Teica, ka šajā pusē notiks filmēšana, meklējot aktierus, visus skolēnus fotografēja… Pēc nedēļas Edvīna tēva tālrunī atskanēja zvans – jūsu dēlam jādodas uz atlasi. “Tas bija ļoti negaidīti, jutos pārsteigts…” stāsta Edvīns. Bet, kad vajadzēja sākt filmēties, Edvīnam bija jādodas uz sacensībām handbolā Latvijas čempionātā. Viņš neslēpj, ka ļoti gribējis piedalīties mačos, bet tētis teicis, ka filmētājiem vārds ir dots un tā varbūt būšot vienīgā iespēja izmēģināt spēkus aktiera ampluā. Handbola komanda gan toreiz palika 4. vietā, ar neslēptu nožēlu saka Edvīns, ļaujot secināt, ka viņš tajā ir viens no vadošajiem spēlētājiem.
Melānijas dēls filmā izaug no astoņgadīga zēna līdz četrpadsmitgadīgam pusaudzim. “Augu jau arī es pats, bet tik un tā nācās pietēlot gan mazāku puiku, gan pēc tam lielāku…” atceras Edvīns.
