– Vai jūsu pašu tuviniekus, radus ir skāris izsūtījums? 49
– Paldies Dievam, neviens no manas ģimenes nav cietis, šajā ziņā esmu neskarts. Taču Latgalē, miestā, kur dzimusi mana māte, Zosēnu sādžā pie Vanagiem – starp Preiļiem un Līvāniem – vieni kaimiņi tika deportēti 1949. gadā, citi, neatminu, agrāk vai vēlāk. Kad biju mazs puika, mani interesēja kaimiņu stāstītais, bet es savā bērna prātā nekādi nevarēju saprast, kā kaut kas tāds vispār iespējams, ka tevi paņem, ieliek vagonā un tā vienkārši aizved…
– Šķirotavas stacijā ir piemineklis represētajiem, 25. martā liekam ziedus pie Brīvības pieminekļa… Bet vai valsts, ievērojot pēctecību, ir mēģinājusi saviem pavalstniekiem kaut atvainoties, lai kaut kā izlīdzinātu nespēju, būdama okupēta, savus pavalstniekus aizstāvēt un glābt?
– Mēs to neesam darījuši nemaz. Esmu pat saskāries ar uzskatu, ka izsūtītie ir tādi lūzeri, kuriem vienkārši nepaveicās, kuri nemācēja piemēroties, pielāgoties… Arī tādēļ ir svarīgi veidot šo filmu. Jo man liekas, ka izsūtīšanas tēma mums joprojām tā īsti neeksistē. Esam to paslaucījuši zem paklājiņa. Jo tā ērtāk. Vieglāk izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Neesam to līdz galam pa īstam izrunājuši. Nezinu, ko darīt valstiskā nozīmē, bet katrā ziņā domāju, ka savu vēsturi vēl nemaz neesam spējīgi detalizēti izsvērt. Sibīrijas tēma ir viennozīmīga – melnbalta, viss skaidrs, nav tādu iekšēju pretrunu kā holokausta izvērtējumā. Bet paradoksālākais, ka līdz galam Sibīrija izrunāta nav. Jo, manuprāt, Latvijā padomju laiks nav beidzies. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem arī Sibīrijas tēmas atstāšanai pusvārdā.
– Drosmīgs apgalvojums…
– 1990. gadā mainījās varas fasāde. Visi, kas bija pie varas un nodarbojās ar privatizāciju, lielā mērā bija saistīti ar iepriekšējiem “orgāniem”. Variantu jau it kā nebija, kā notika, tā notika, cilvēkiem ļāva padziedāt, iziet ielās ar karogiem, bet vara mainījās tikai formāli. Tāpēc svarīgi ir apzināties, ka joprojām dzīvojam padomju varas ēnā. Un bīstama ir arī saistība ar Krieviju. Ekonomiskās intereses ir ļoti svarīgs aspekts, kāpēc daudzi uzskata, ka labāk par to nerunāt, jo Krievijā taču ir labas biznesa iespējas un negribas nevienu kaitināt. Latvija diemžēl vēl ļoti atrodas psiholoģiskā Krievijas ietekmē. Un par to jārunā skaidrā, sabiedrībai saprotamā valodā, īpaši tādēļ, ka Krievijā staļinisms sāk atdzimt. Tur nav bijusi Nirnbergas tiesa. Krievijā notiekošais ir reāls drauds mūsu neatkarībai – vienai no mūsu absolūtajām vērtībām. Mums nav arī īsta nacionālās identitātes balsta. Bet tāds varētu būt pārdzīvotā okupācija un izsūtīšana, mūsu tautas spēja to visu pārciest un neiznīkt, nesalūzt…
– Nacionālā identitāte tomēr balstās valodā, kultūrā, tradīcijās…
– Ar to nepietiek. Šīs lietas ir kā “transporta līdzeklis”. Padomju laiku Dziesmu svētkos arī bija patosa pilnas tautas dejas, latvieši varēja smaidīgi padziedāt un padejot, tā demonstrējot apmierinātību ar dzīvi un saulaino nākotni, bet kas notika īstenībā?
Neuzskatu, ka jāglorificē upuri, mums ir jāglorificē uzvarētāji – tādi kā Melānija Vanaga, kura tika pāri šausmām un izrādījās nesalaužama, kuras dēļ Latvijas neatkarība varēja pastāvēt, jo viņa iznesa šo vēsti cauri visiem moku ceļiem. Viņa visam bija lieciniece. Viņai līdzīgie pelnījuši būt varoņi. Bet patlaban kā varoņus uzlūkojam miljonus sapelnījušos… Varbūt viņi ir veiksminieki un gudri cilvēki, taču ne jau uz tādiem var balstīt nacionālo identitāti.
– Vai filmējot bija kāda aina, kura jums pašam lika kaklā iestrēgt kamolam?
– Filmas izskaņā ir aina, kur Melānijai vaicā – nu, kā tur… Sibīrijā? Varētu atklāt šausmas, ārprātu, necilvēcību… Bet viņa mierīgi atbild: visu laiku snieg. Taču šajā ārējā mierā, pāris ekrāna sekundēs ar šo frāzi un acīm viņa izstāsta visu, ko tikko pieredzējām, skatoties filmu divu stundu garumā. Es to uztveru kā Melānijas triumfu pār nežēlīgo ārprātu, kā lielu, cilvēcisku uzvaru.
