– Liela filmas daļa uzņemta Krievijas pierobežā Pasienes pagastā. Kā atradāt šo vietu? 49
– Ar mākslinieci Ievu Jurjāni un operatoru Gintu Bērziņu izbraukājām neskaitāmas vietas Latvijā, ilgi un dikti meklējām īsto, apceļojām arī gandrīz vai visu Igaunijas pierobežas pusi. Tad sapratām, ka Sibīriju te neatradīsim, bet tās izjūtu sevī jāmēģina radīt pašiem. Kad sāku Sibīrijas izjūtu sevī formulēt, tā manī atspoguļojās kā tāda nekuriene, kurai vistuvākā likās Latgales ainava. Meklējām, līdz pie Krievijas robežas – pat nezinu, kā robežsargi mūs tur ielaida – Pasienē atradām ciemu ar aizpagājušā gadsimta zemām, pussabrukušām koka guļbūvēm, kuras pielabojām, pielāgojām, pretējā pakalnā uzcēlām baraku filmas varoņu eksistencei Sibīrijā…
– Pirms kāda laika mūsu avīzes lasītāji diskutēja par filmu “Ilgais ceļš kāpās” un to, cik maz dzīves realitātei atbilst Lilitas Ozoliņas tēlotās Martas sirsnīgā uzņemšana krievu ģimenē Sibīrijā, kur viņai tika ierādīta pat sava istabiņa…
– Par šīs filmas vēsturisko autentiskumu labāk pat nerunāsim.
– Protams, padomju laikos filmas veidotājiem bija jāmaksā visādas nodevas, un var jau būt, ka kaut kur tik tiešām vietējie sibīrieši bija līdzjūtīgi. Taču citur Sibīrijā izsūtītie ēda zāli – kā dzīvnieki. Par Sibīriju rakstījis Oļģerts Kroders, nupat Gundegai Repšei iznāca romāns “Bogene”, Sandrai Kalnietei pieder grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Taču no ļoti daudziem dzirdēts, ka visīstākais, patiesākais Sibīrijā piedzīvotā atainojums padevies tieši Melānijai Vanagai. Vai tam piekrītat? Un kur, jūsuprāt, īsti slēpjas viņas stāstītā spēks?
– Tiešām daudz tiku lasījis par šo tēmu, visos stāstos ir briesmīgi notikumi, skarbi pārdzīvojumi. Bet mani piesaistīja Melānijas spēja garīgi uzvarēt, izdzīvot par spīti visam. Un tieši garīgās izdzīvošanas iespējamības apliecinājums paceļ stāstu citā dimensijā. Filma, protams, ir mākslinieka fantāzija, neesmu Sibīrijā bijis, dokumentāli nofilmēt neko tādu mēs nevaram. Bet iedziļinoties materiālā… Joprojām neko par šo tēmu nevaru lasīt jau pāris gadu, jo, uzņemot filmu, man tā visa ir par daudz. Galvenais bija mēģināt radīt līdzpārdzīvojuma sajūtu pašiem sevī un, jā, mēs, filmētāji, sekojām šai sajūtai. Man likās svarīgi, ka indivīds var pacelties ļaunumam pāri ar savu neizsmeļamo garīgo potenciālu, kas ir katram cilvēkam. Tikai jautājums – iedarbinām to vai ne. Melānija bija spiesta šo spēku sevī iedarbināt. Pateicoties viņas radiniekiem, vedeklai, mazmeitām, “Veļupes krastā” vēlreiz pārlasīju Melānijas rokrakstā, kur ir ļoti daudz līdz šim neatklātu nianšu. Acu priekšā redzu viņas roku – kā Melānija veidoja savu albumu, kā rakstīja, līmēja klāt avīžu izgriezumus, fotoattēlus. Viņa šo albumu veidoja kā filmu. Bez satricinājuma to nemaz nevar pārlasīt. Taču šāds materiāls jāveido ar skaidru galvu, bez jūtināšanās. Vai lai visi raudam? Kāda tam jēga? Bet ir vietas, kur mans atturīgums neko nelīdzēja. Jo šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo nevis spēlē, bet izdzīvo, pārdzīvo…
– Esat teicis, ka šveiciešu mākslinieci ieraudzījāt kādā kinofestivālā. Bet kas tieši jūs viņā piesaistīja? Arī Latvijā ir daudz lielisku aktrišu.
– Bez šaubām, mums netrūkst izcilu mākslinieču. Bet, tā kā latvieši tik ļoti identificējas ar notikumiem Sibīrijā, pazīstamas latviešu aktrises personība varētu mazliet pārmākt paša stāsta izstāstīšanu. Arī tādēļ izvēlējos mūsu kinoskatītājiem svešu seju. Sabīne piesaistīja vizuāli, pat grūti pateikt, kādēļ. Bet viņā ir tieši tas, ko vēlos Melānijā.
– Pēc filmas izrādīšanas nelielā lokā dzirdēti iebildumi pret šveiciešu aktrises latviešu valodu. Vai, jūsuprāt, nepārprotamais akcents tomēr nav traucēklis?
– Noteikti ne! Sabīnes Timoteo balss ir puse no lomas. Pat nespēju iedomāties, ka viņu pārskaņotu kāda cita. Varbūt mēs iegūtu kādu apšaubāmu izrunas tīrību – bet ko gan kino nozīmē tāda tīrība! – taču kopumā būtu zaudētāji, jo zaudētu kādu lielu emocionālu spēku. Šveiciešu aktrises paveiktais arī valodas ziņā ir brīnumdarbs.
– Vai Sabīne Timoteo iepriekš bija ko dzirdējusi par latviešu tautai traģiskajām 1941. un 1949. gada deportācijām?
