Joprojām dzīvojam padomju varas ēnā. PILNĀ saruna ar Viesturu Kairišu 49
Tieši šodien, 1. novembrī, kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos studijā “Mistrus Media” uzņemtā Viestura Kairiša spēlfilma “Melānijas hronika”, kuras pamatā ir izsūtījumu Sibīrijā izdzīvojušas latviešu sievietes, rakstnieces Melānijas Vanagas dzīvesstāsts. Tas ir patiess vēstījums par deportētajām latviešu sievietēm, kam bija jāizcieš un jāizdzīvo Sibīrijā un kam izdevās atgriezties Latvijā.
– Viestur, kā jūsu rokās nonāca Melānijas Vanagas dzīvesstāsts “Veļupes krastā”, kas ir pamatā filmai “Melānijas hronika”?
V. Kairišs: – Mākslinieks Ilmārs Blumbergs reiz, daloties atmiņās, pastāstīja arī par Melāniju Vanagu un viņas grāmatu. Kad sāku interesēties par Sibīrijas tēmu, no daudziem dzirdēju, ka nozīmīgākais darbs šajā jomā ir “Veļupes krastā”. Taču, pirmoreiz lasot, kaut kā iestrēgu… un līdz galam netiku. Kad atsāku pēc kāda laika, arvien vairāk iedziļinājos, līdz vienā mirklī pēkšņi sapratu: te ir filma! Taču vienlaikus aptvēru, ka uz ko tādu neviens neparakstīsies, jo mūsu valstī jau nav naudas, tas nav pat apspriežams… un nekāds komercpatriotisms te arī nesanāks. Materiāls bija tik apjomīgs, ka šaubījos, vai to vispār iespējams veidot kā vienu vienotu vēstījumu… Tomēr tas mani tik ļoti aizrāva, ka pāris mēnešos pats ieskicēju scenāriju un tikai pēc tam gāju meklēt producentu.
– Gintu Grūbi…
– … kurš uzreiz teica “jā”, kas arī šai filmai bija vienīgā iespēja. Ja producents būtu ilgāk apsvēris visas nākamās grūtības, visticamāk, nez vai būtu piekritis… Diemžēl mums nebija tāds budžets, kāds nepieciešams tik vēsturiskai un episkai dažādos gadalaikos uzņemtai filmai. Kalkulējām, kā lētāk, vienkāršāk. No otras puses, vienkāršība ir svarīga, lai būtu atbilstība stāstam. “Melānijas hroniku” nemaz nevar veidot izsmalcinātā manierē. Filmas stils ir ļoti askētisks, taču arī to patiesībā nav nemaz tik vienkārši panākt.
