“Dzemdējoša sieviete ir tava māsa!” Meksikāņu vecmāte Anhelīna Martinesa par radībām un sievietes dzīves cikliem 0
Autore: Jekaterina Mikitenko
Anhelīna Martinesa Miranda ir tradicionālā meksikāņu vecmāte. Viņa piedzima Meksikā nelielā indiāņu ciemā. Viņas vecvecmāmiņa, vecmāmiņa, mamma un tantes bija vecmātes. No mazām dienām meitene redzēja dzemdības – grūtnieces brauca pie viņiem uz mājām laist pasaulē savus bērniņus – droši vien tāpēc viņas dzīves ceļš bija jau noteikts.
Šobrīd viņa gan pieņem dzemdības, gan apmāca citas šajā mākslā, ir pazīstama pasniedzēja starptautiskajā vecmāšu kongresā “Midwifery Today”, kas notiek ik gadu.
Šī neatkārtojamā sieviete pieņem dzemdības jau 40 gadus – vairāk nekā 12 000 dzemdības cilvēkiem un ļoti daudz arī dzīvniekiem. Viņa pieņem radības mājās, un pa visiem prakses gadiem bijuši tikai trīs (!) bērnu nāves un 6-7 bērnu traumas dzemdību dēļ.
Tulkotāja piezīme – salīdzinājumam Latvijā 2014. gadā uz 1000 dzīvi un nedzīvi dzimušajiem bija 6,1 nedzīvi dzimis bērns un 1,8 agrīni miris uz 1000 dzīvi dzimušajiem (Slimību profilakses un kontroles centra dati).
Turklāt viņa ne reizi dzemdībās nav izmantojusi sintētisko oksitocīnu (reizēm viņa to dara pēc dzemdībām). Viņas galvenais instruments ir pašas rokas, augi un tradicionālais meksikāņu lakats – rebozo.
No šīs vecmātes ir ko pamācīties. Un ne tikai tādēļ, ka ir tik pārsteidzoša statistika. Anhelīna saglabā un nodod tradīcijas, kas mūsdienās ir retums, un viņa ir pilna vieduma, mīlestības un rūpju. Ar prieku iepazīstinām lasītājus ar viņu.
Pirmās dzemdības pieņēma 14 gadu vecumā
“Kad man bija 14 gadu, pie mūsu durvīm pieklauvēja kāds vīrietis,” stāsta Anhelīna. “Kur ir tava vecmamma?” viņš jautāja. “Aizbrauca uz dzemdībām,” atbildēju. “Un mamma?” viņš jautāja. “Arī dzemdībās.” “Vai vismaz tavas tantes ir mājās?” viņš neatlaidās. “Nē, arī viņas aizbrauca uz dzemdībām.” “Tad paņem mantas un braucam ar mani, jo mana sieva dzemdē!” Es paņēmu šķēres, nazi un diegus un aizbraucu ar viņu.
Kad mēs iegājām mājā, sievietei jau bija izstumšanas kontrakcijas. Es pieņēmu bērniņu un noliku mammai uz krūtīm. Tad sieviete sāka vēlreiz stumties. Es nodomāju, ka dzimst placenta, bet tas bija otrs mazulis! Viņš nāca ar kājiņām, parādījās mekonijs (jaundzimušā izkārnījumi – Tulk.). Man bija ļoti bail, neskatoties uz to, ka biju jau uz to brīdi redzējusi ļoti, ļoti daudz dzemdību! Sieviete instinktīvi ieņēma četrrāpus pozu un piedzemdēja otru bērniņu. Kad atgriezās mana māte, viņa mani ļoti sabāra par to, ka es aizbraucu uz dzemdībām, kur varēja notikt viss kaut kas. Tad es sāku mērķtiecīgi mācīties no mammas un vecmammas vecmāšu zinības un no tā laika ar to nodarbojos visu mūžu.”
Ļoti svarīgi sievietei dzemdībās ļaut būt pašai
“Galvenais, ko es sapratu pa šiem gadiem, – dzemdības ir savvaļīgs, instinktīvs, dzīvniecisks process. Sievietes pašas zina, ko dzemdībās darīt, ja vecmāte viņām to ļauj. Ļoti svarīgi sievietei dzemdībās ļaut būt pašai. Kādai vajag, lai viņu dzemdībās glāstītu un apskautu, bet vairums sieviešu pašas zina, kas viņas ķermenim kurā brīdī ir vajadzīgs. Vajag ieklausīties savā ķermenī un uzticēties tam! Mācīties ieklausīties savā ķermenī palīdz masāža, taktilās sajūtas. Mēs, vecmātes, zinām, kā pieskarties sievietei, lai viņa atslābinātos.
Tūkstošiem bērnu ir nākuši manās rokās, esmu uzaudzinājusi ne vienu vien vecmāšu paaudzi. Es mācu visus darīt savu darbu ar atvērtu sirdi un mīlestību, jo dzemdējošai sievietei ir ļoti vajadzīga šī mīlestība. Pret sievieti vienmēr jāvēršas ar lielu rūpību un mīlestību! Dzemdējoša sieviete ir tava māsa! Katra sieviete ir tava māsa. Kad tu viņu atbalsti, viņa jūtas par sevi pārliecināta.
Kad sieviete baidās no dzemdībām, es “ārstēju” viņas bailes ar pasakām. Mums jāsaprot, kurp ved mūs bailes, jo mēs tām sekojam. Vecmātei jāpievērš uzmanība saviem vārdiem. Viens nepareizs vārds pirmsdzemdību konsultācijā un sievietes galvā jau ir bailes.
Sievietes brauc pie manis no lielajām pilsētām. Viņas ir tik ļoti pazaudējušas saikni ar dabu un savu ķermeni. Vairs neviena neizšuj. Bet priekš mazuļa gaidību laikā vajag kaut ko izgatavot rokām! Tā ir pilnīgi cita attieksme, kad pavedienu aiz pavediena tu kaut ko radi bērniņam, ko gaidi. Es vācu mājās sieviešu grāmatas, pēc kurām radām dažādas lietiņas mazulim. Visām mammām vajadzētu sākt vērt to pavedienu, kas saistīs viņu ar bērniņu! Gan nabadzīgajām, gan bagātajām!
Lai uzticētos dzemdībām, ļoti svarīga ir mammas saikne ar vecmammu. Sieviešu dzimta aiz mums dod mums ļoti lielu atbalstu. Sajūti šo savu spēku! Tas ir kā apņemt tava dzimtas koka saknes. Kas nespēj piedot saviem vecākiem, nevar būt laimīgs cilvēks. Es aicinu sievietes piedot un pateikties saviem vecākiem!
Kad cilvēks prot būt pateicīgs, viņš ienāk dzemdībās līdzsvarots. Dzemdības nevar būt sliktas. Pirms dzemdībām vajag parunāt, atbrīvoties no psiholoģiskajām traumām, citādi kā sieviete varēs pārdzimt? Iekšēji sāpe dziedina, lai no jauna pārdzimtu. Jebkura situācija tiek dota ne tāpat vien. Vajag apzināties to un pateikties cilvēkam, kurš nodarījis sāpes. Caur to var notikt transformācija.
Dzemdībās svarīgi, lai klāt būtu vīrs, lai viņš pieskartos savai sievai. Vecmāte stāv nostāk – sarežģītākām situācijām. Visu darbu viņi dara divatā. Vīrietis ar savu enerģiju stimulē dzemdības. Vīrietis ir kā saule, sieviete – mēness. Ja dzemdībās ir vīrs, viņš samazina darbu vecmātei. Viņš var stāvēt aiz muguras, apņemt sievu un teikt: “Es esmu līdzās, mēs to varēsim kopā.”
Ja ģimenē jau ir bērni, labi, ja viņi arī ir klāt dzemdībās un redz, ka tas ir dabisks process. Tā kā mūsdienās dzemdības lielākoties notiek slimnīcās, zūd paaudžu saikne, cilvēks būtībā zaudē sevi.
No savas bagātās pieredzes esmu sapratusi vienu – dzemdības ir ļoti dabiska norise. Esmu redzējusi tūkstošiem dzemdību cilvēkiem, esmu redzējusi, kā uz lauka dzemdē dzīvnieki. Galvenais noslēpums ir būt pārliecinātai, ka viss notiek pareizi un daba zina, kā procesu virzīt. Tas, kas dzemdībās traucē, ir apkārtējo vārdi. Tiem ir ļoti liels spēks. Ja kāds pateiks sievietei dzemdībās kaut ko ne tā, ir ļoti liels risks, ka sieviete “inficēsies” ar šīm bailēm. Ja sieviete paliek mājās un līdzās neviens viņu neapvārdo, viņa labi dzemdē!
Visbiežāk dzemdības “noris sievietes galvā”. Ja sievieti gaidību laikā apvij apkārtējo pozitīvi vēlējumi un domas, kā viņai var būt sliktas dzemdības? Ja ir atvērts prāts, sirds, tad “tur” arī viss ir atvērts.
Pēcdzemdību atjaunošanās
“Dzemdības ir karstuma pilns notikums. Tajās sieviete atdod daudz siltuma un kļūst vēsāka. Tādēļ viņu pēc dzemdībām vajag apsegt – ķermenis ir jutīgs pret aukstumu un negatīvo. Un ieteicama ir pēcdzemdību ietīšana – tā ir sievietes “aizvēršana” fiziskā plānā noteiktos ķermeņa punktos ar lakata rebozo palīdzību, kā arī viņas “emocionālā aizvēršana”. Šajā ceremonijā ļoti liela uzmanība tiek pievērsta sievišķajai dzimtai. Piedošana un pateikšanās ir divas svarīgākās lietas mammai.
Pēcdzemdību ceremoniju vada sievietes māte un vīramāte, nevis vecmāte. Pirms ietīšanas lakatā sataisa karstu tumšu ziedu augu vannu – tajā liek rozmarīnu, eikaliptu, rūtu, kanēli, kamparu. Vannas gatavošanas laikā dzied dziesmas, kas vērstas uz dziedināšanu. Esmu uzaugusi ar šīm dziesmām. Te “strādā” gan dziesmas, gan ārstniecības augi. Sievietes galvu aplaista no kausa. Arī tekoša ūdens skaņa dziedē.
Mēs dzemdībās ļoti atveramies un dzemdības noteikti vajag aizvērt. Es iesaku šādu vannu visām sievietēm pēcdzemdību laikā. Vēlams, lai uz to brīdi jau būtu beigušies pēcdzemdību izdalījumi. Tā ir svarīga procedūra, ja mēs gribam, lai sieviete ir emocionāli vesela. Un tētim, starp citu, ja viņš bija dzemdībās un ļoti pārdzīvoja notiekošo, arī var uztaisīt pēcdzemdību ietīšanu. Dzemdību ciklu vajag aizvērt.”
Par meksikāņu tradīcijām
“Nabassaiti mēs vienmēr pārgriežam tikai pēc placentas piedzimšanas. Parasti tas tiek darīts ar līdz sarkanai krāsai nokaitētu nazi (vai nabassaiti pārdedzina virs sveces liesmas), aptuveni piecu centimetru attālumā no bērna ķermeņa.
Indiāņu tradīcijās izmanto ļoti daudz augu. Vecmātei jābūt labai augu pazinējai. Pirms noraut augu, mēs vienmēr prasām atļauju. Ļoti svarīgi būt saiknē ar apkārtējo vidi, dabu. Mēs domās sakām: “Tu man esi vajadzīga, lai izdziedinātu to un to.” Un reizēm augi it kā paši nonāk rokās.
Augi un rebozo ir mani galvenie instrumenti dzemdībās. Agrāk dzemdībās piedzīvoju gana daudz asiņošanas, bet pēc tam, kad es sāku izmantot vietējo augu uzlējumu, tādu vairs nav. Ļoti labas ir aveņu lapas. Vēl pašu dzemdību sākumā mēs vārām aveņu lapu tēju un gaidām brīdi, kad to ievajadzēsies.
Rebozo – ne vienkārši lakats, bet sakrāla lieta
Rebozo mums nav vienkārši lakats, bet gan sakrāla lieta. Tajā ietinas, kad ir auksti, kad karsē saule, tad ar to apklāj galvu, tajā ietinam zarus, kad ejam mājās no meža, tas vienmēr sievietei ir līdzi, tas atbalsta mūs un dod spēkus. Tikai tas mūs apņem visu dienu. Kad nogurstam, varam ar to aptīt muguru. Tas ir mūsu instruments, dzīves līdzgaitnieks.
Rebozo ieņem svarīgu vietu daudzos tradicionālajos rituālos un ceremonijās. Tā ar rebozo palīdzību var “atvērt” sievieti ieņemšanai, bet pēc dzemdībām, tieši otrādi, – “aizvērt”. Tāpat mēs “aizveram” sievieti uz menopauzi. Vispār meksikāņu tradīcijās ir ļoti svarīgi atvērt un pēc tam aizvērt katru sievietes dzīves ciklu. Rituāli dziedina!
Svin sievietes dzīves ciklus ik pēc 13 gadiem
Indiāņu tradīcijas ir ceremoniju pilnas. Visus ciklus mēs atveram un aizveram. Ik pēc 13 gadiem sievietes indiāņu tradīcijās iziet noteiktu rituālu, kas nozīmē jaunu dzīves ciklu. Pirmais cikls ir 13 gadu vecumā. Meitenēm 9 gadu vecumā dod kleitu, kuru viņas sāk speciāli izšūt savam pirmajam rituālam. Meitenes strādā ar rokām un sirdi, kad auž, šuj, izšuj kleitu, gatavojoties ceremonijai. Kad meitene apzināti ieiet pieaugušo dzīvē, reti kad rodas problēmas ar ciklu. Tradicionāli viņas kleitā jābūt izšūtai sarkanai sirdij, pāvam vai grozam ar ziediem dzemdes rajonā. Rituāla laikā meiteni rotā ar ziediem un viņa, tērpta kleitā, iet cauri speciāliem ziedu vārdiem – vārtiem uz pusaudžu dzīvi.
26 gadu vecumā sākas jauns cikls – pieaugušā dzīve. Katru reizi ceremonijai mēs izšujam jaunu kleitu.
Nākamais etaps – 39 gadi. Šajā vecumā sāk pavērties vārti uz laiku, kad tu vairs nevari iznēsāt bērniņu. Tu pietuvinies viedam vecumam, tam, ka vari kļūt par vecmammu, kas virza visu ģimeni.
52 gadu vecumā ir augstākais vieduma etaps, te ir cita ceremonija. Visbeidzot mēs pārvēršamies par viedām vecmāmiņām. Menopauze mūsu tradīcijā ir pāreja uz viedumu.
Cilvēki arvien mazāk vēlas atbilst šiem etapiem un pāriet jaunā līmenī – tiek izmantoti atjaunojoši krēmi, krāsoti mati, veiktas plastiskās operācijas. Sievietes noliedz un pretojas tam, kas notiek patiesībā. Ceremonijas un augi palīdz to pieņemt un pāriet jaunā līmenī.”
Mēness deja
“Speciālas sagatavošanās ieņemšanai indiāņu tradīcijās nav, bet ja sievietei ir problēmas, mēs veicam ievirzi uz ieņemšanu. Tāpat Meksikā ir rituāls “Mēness deja”. Tas ik gadu oktobrī notiek dažādās vietās valstī. Uz to var atnākt gan meitenes, kurām ir sākušās mēnešreizes, gan jebkura sieviete. Rituāls ilgst četras dienas un tajā ik gadu piedalās 700-800 sievietes. Sievietes izšuj speciālu kleitu šim rituālam.
Visas četras dienas sievietes ievēro gavēni (ir viegls ēdiens), iet pirtī, dzied, dejo vairākas stundas dienā. Tradicionālā pusapļveidīgā meksikāņu sauna ir veidota no māliem un zemes ar ļoti zemu ieeju. Iekšā ir nokaitēti akmeņi, kas dod karstumu. Iekšā var tikt tikai rāpus pa šauro ieeju un sēdēt iekšā tik ilgi, cik vien var izturēt. Iekšā ir ļoti cieši un tumši – kā dzemdē. Lai izietu, atkal jārāpo ārā. Tā notiek četras ieiešanas, ceturtajā reizē ir viskarstākais. Šī īpašā pirts ir kā mātes dzemde, bet izeja no tās ir kā dzemdību kanāls. Kad izej no šīs pirts, tu it kā no jauna piedzimsti. Pie izejas tevi sagaida dvēseliskais pavadonis, kurš ietin sievieti un aizved uz drošu vietu atpūsties. Daudzas sievietes visu dzīvi sevī tur visas emocijas, no šīs pirts izejot, viņas var tās paust, jo dvēseliskais pavadonis un citas sievietes atbalstīs.
“Mēness deja” ir ļoti laba fiziska, psiholoģiska un emocionāla attīrīšanās sievietei. Turklāt, kad vienā vietā savācas ļoti daudz sieviešu, tur ir vesela jūra oksitocīna (mīlestības hormona – Aut.)! Tas ir ļoti dziedinošs rituāls!”
Anhelīnas citāti par sievietes veselību
Es klasificēju sievietes – zemes sievietes un pilsētnieces. Ar otrajām brīnumi nenotiek, jo viņu galvās ir milzum daudz problēmu. Bet ar zemes sievietēm notiek brīnumi – gan gaidību, gan dzemdību laikā, gan vispār dzīvē.
Tuvība ar dabu dziedina, tādēļ vajag biežāk braukt uz lauku mājām, iet mežā. Atliek vien pieskarties zemei un tā dod tev visu vajadzīgo. Jāļauj zemei dziedināt.
Visu slimību pirmsākums ir sirdī, to vajag ārstēt pirmām kārtām. Bet ir cilvēki, kuri nav gatavi šķirties no savām sāpēm. Mēs aizmirstam par savu ķermeni un praktiski nerunājam ar to. Galvenā atslēga uz veselību – mīlestība pret sevi!
Menstruālās asinis ir sakrālas, un ir nepareizi, ja tās tiek izmestas miskastē. Turklāt tas piesārņo vidi. Labāk izmantot daudzkārt lietojamās paketes un ūdeni, ar kuru tās izmazgātas kopā ar menstruālajām asinīm atdot zemei kā ziedojumu.
Mēs, sievietes, šeit esam, lai rūpētos par sevi un citiem. Mēs esam māsas. Viss, ko tu dari citiem, tev atgriezīsies simtkārt un ātri.
Ļoti vērtīgs produkts ir kakao pupiņas. Mēs ļoti sen un daudz ēdienā izmantojam kakao (īpaši grūtniecēm). Šobrīd pētījumi apstiprina, ka kakao pupiņās ir daudz dzelzs, B grupas vitamīni, kas ir ļoti noderīgi asins sastāvam, kas nostiprina asinsvadu sieniņas, satur acetilsalicilskābi (kas ir dabīgais aspirīns), endorfīnus, attīra aknas un nieres. Kakao pupiņas ir pirmais, ko dod grūtniecēm ceremonijā, kurā svētī viņas ceļu. Svarīgi zināt, ka kakao jālieto bez piena, jo tajā kakao zaudē 20% noderīgo vielu.
Ļoti vērtīgi ir košļāt grauzdētas un attīrītas kakao pupiņas tīrā veidā vai kopā ar žāvētiem augļiem.
Ceremonijas un rituāli ir ļoti svarīgi veselībai. Kāpēc es esmu tik mundra un priecīga? Ļoti svarīgi ir apskāvieni! Katram cilvēkam vajag 14 apskāvienus dienā, lai justos labi. Vai ir iespējams saslimt, ja mēs esam apskāvienu un siltuma pilni? Pirmais, ko vari dāvāt sievietei, kas pie tevis atnāk, ir apskāviens.”
Tulkoja Linda Rozenbaha
Avots: mamamoldova.com
