0
Klizma saziņai ar dieviem jeb Izredzētie jāapēd
Jukatana, protams, ir vieta, kur jābauda džungļu un senās maiju civilizācijas gaisotne. Pārsimt kilometru rādiusā var atrast desmitiem džungļos apslēptu un tikai daļēji tiem atkarotu pilsētu. Vietējie teic, ka lielākā daļa apkārtnē redzamo kalnu un pauguru patiesībā ir džungļu florā ieaugušas piramīdas un citas maiju celtnes. Simtiem. Atklāts esot jautājums – vai vērts tērēt līdzekļus un arī tās modināt no divtūkstoš gadu ilgās dusas? Nez vai pēc Palenkes, Čičenicas un vēl dažu ievērojamāko maiju pilsētu apmeklējuma tūristu pūļi ar tikpat lielu degsmi metīsies iekšā arī pārējās, ņemot vērā, ka tās visas atrodas diezgan kompaktā reģionā un izskatās visai līdzīgas?
Mums izdevās izstaigāt gan Tulumas brīvdabas parku – vienīgo maiju apmetni pie jūras klinšainā stāvkrasta, gan uzrāpties Ušmalas piramīdās, pa ceļam izvairoties no daudzo iguānu ģimenīšu iztramdīšanas, gan apbrīnot Palenkes arhitektūras ornamentālos šedevrus, kas bagātīgi rotā seno maiju valdnieku piļu un upurēšanas laukumu mūrus, gan ienirt Čičenicas kņadā, kur suvenīru, rotaslietu, šūpuļtīklu, puķēm izšūtu kleitu un citu nieku tirgotāju košās un garās rindas teju izkonkurē maiju mistisko būvju kolorītu.
Karstumā gurdeni klimstot pa džungļos ieslēptajām senās civilizācijas pilsētu paliekām, jādomā par rituāliem, kas šeit veikti prātam grūti aptveramajos gadsimtos pirms mūsu ēras un tās sākumā. Izrādās, senie un viedie maiji ne tik daudz pielūguši savus dievus, cik centušies tiem līdzināties paši. Tā kā dievu kārtā tika iecelta gan čūska, gan jaguārs, gan putni un citas radības, augstdzimušie maiju pilsoņi nežēlīgi mocījuši savus zīdaiņus, liekot viņu vēl mīkstās galviņas dažādās koka konstrukciju spīlēs, lai galvaskausam piešķirtu iespējami izstieptu vai kā citādi īpaši izveidotu formu. Izdzīvojušie kļuvuši teju par dieviem vai vismaz valdniekiem. Nezinu, kādi pētījumi maiju laikā bija iespējami, taču viņi bija pārliecināti, ka šo pārveidoto galvaskausu īpašnieki bijuši vismaz par procentu gudrāki nekā parastie mirstīgie. Čičenicā aplūkojams vairāku desmitu metru garš mūris ar 365 dažādas formas galvaskausiem. Degunam noteikti bija jābūt līkam un uzkumpušam. Ja to nevarēja dabūt “dabiskā” ceļā, tas tika pielabots ar māla palīdzību.
Taču ar bērnībā pārciestajām šausmām nekas nebeidzās. Ja cilvēks kādā jomā bija pārāks par citiem, viņu uzskatīja par dievišķi izredzēto. Lai “pārmantotu” viņa spējas un citus dotumus, viņš bija – jāapēd. Cilvēka ķermenis tika uzskatīts par tādu kā portālu, caur kuru pārdabiskie spēki var ienākt cilvēku pasaulē.
Visās maiju pilsētās iecienītas bijušas bumbu spēles. Vienā no tām kā bumbu izmantojuši cilvēka galvaskausu, citā – kaučuka bumbu. Tā bija jāpārvieto, iespiesta starp gūžas kaulu un ribām, un ar gurnu, ceļgalu vai elkoni jāizmet cauri akmens riņķim, kas piestiprināts vairāku metru augstumā pie mūra sienas. Taču stāsts ir par to, ka nelaimīgais vai gluži otrādi – laimīgais uzvarētājs un vārtu guvējs pēc spēles tika svinīgi uzstiepts piramīdas virsotnē, uzlikts uz ziedojumu altāra, kur viņam izrāva sirdi. To parasti ar gardu muti vēl pulsējošu notiesāja valdnieks, cerēdams tādējādi iegūt uzvarētāja spēku un prasmes, savukārt upurim uz altāra bija jāguļas pārliecībā, ka ar šo “izdarību” pietuvosies debesu un dievu valstībai.
Starp citu, spēli ar kaučuka bumbu, ko vietējie dēvē par “poktapok”, spēlē arī mūsdienās. Pēdējā no tām ilgusi divas dienas, līdz viena no komandām izdabūjusi bumbu cauri riņķim. Jācer, kapteinis palicis dzīvs. Lai gan zināms, ka dziļāk džungļos joprojām dzīvo vismaz pustūkstotis pavisam pirmatnēju maiju cilts indiāņu, kas ne tikai skraida apkārt vienos gurnu apsējos un spalvām matos, bet piekopj arī dažu labu no senču rituāliem. Sev viņi nevienu klāt nelaižot, vienīgā iespēja pavērot viņu dzīvesveidu esot no helikoptera…
Vēl jāpiebilst, ka maiji acīmredzot bijuši vieni no pirmajiem apreibinošo, halucinogēno un transā ievedošo paņēmienu izgudrotājiem. Jo zināms taču, ka “skaidrā” prātā nekāda komunikācija ar dievībām un citām augstāka saprāta būtnēm vai spēkiem nav iespējama. Ja ar dīvainām dzirām un virām bija par maz, talkā ņēma pretējo variantu – vemšanu. Ar īpašu zālīšu palīdzību to darīja tik ilgi, kamēr tiešām raibs gar acīm sameties. Ja arī šis paņēmiens nav licies gana efektīvs, tika veikta kakao jeb šokolādes klizma. Nē, precīzu recepti diemžēl pateikt nevarēšu…
