Meksika bez mariači jeb Kas palicis no maijiem? 0
Cik nu gadījies izpildīt tūrisma firmu anketas, allaž ailītē “Uz kurām valstīm gribētu doties” esmu ierakstījusi Meksiku. Laikam jau mistiskās aizvēstures, bagātā kultūras mantojuma, dabas, cilvēku, tradīciju, tikumu un netikumu, slavas un neslavas dēļ. Daļa no nosauktā redzama ik uz soļa, jo nav apslēpjama, bet daļa – rūpīgi jāmeklē…
Verbālie pārpratumi
Ceļojuma mērķis nebija apceļot visu plašo Meksiku – tas prasītu gan ievērojamāku laika, gan naudas budžetu, tāpēc izvēle apstājās pie seno maiju kādreiz apdzīvotās Jukatanas pussalas.
Interesanti, ka vietējie indiāņu pēcteči jau pirmajā dienā ieviesa skaidrību – ne nu maijus saucot par maijiem, ne Jukatanu par Jukatanu. Izrādās, kad spāņu konkistadori 16. gadsimtā izcēlušies pussalā, viņi, protams, mēģinājuši nodibināt kaut kādus verbālus kontaktus ar maiju indiāņiem, taču nedz indiāņi sapratuši spāņu mēli, nedz spāņi maiju vārsmas. Tā nu sanācis, ka uz jautājumu, kas šī ir par vietu, indiāņi atbildējuši apmēram tā: nenieka nesaprotam, ko jūs te melšat. Un, tā kā viens no vārdiem stipri izklausījies pēc “jukatan”, spāņi nolēmuši, ka tas arī varētu būt vietas nosaukums. Savukārt uz jautājumu, kā sauc tautu, kas te dzīvo, indiāņi esot noburkšķējuši, ka svešzemnieki varētu lasīties kaut kur tālāk un likt viņus mierā. Atbildē vairākkārt saklausījuši vārdu “maiji”, iebraucēji pie tā arī palikuši. Līdzīgi esot arī ar pārējiem šīs teritorijas nosaukumiem, kurus patiesībā radījuši spāņi. Šodien visi meksikāņi runā spāniski, taču liela daļa joprojām vairāk jūtas kā indiāņi.
Čūsku midzenis un dārgais tūristu geto
Slavenās pussalas galējais ziemeļaustrumu punkts ir viens no jaunākajiem un dārgākajiem meksikāņu kūrortiem Karību jūras krastā – Kankuna, kas radusies vien pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vietējo mēlē “kankun” nozīmē – čūsku midzenis. Tas tāpēc, ka daļa pilsētas izvietota uz nedaudz vairāk kā 20 kilometru garas un tikai 400 metru platas salas, kas, no augšas raugoties, pēc formas atgādina ciparu 7 vai izstiepušos čūsku. Pēc maiju ticējumiem, viens no pasaules radītājiem esot ieradies tieši čūskas veidolā, tāpēc šī teritorija nosaukta par “kankun” un čūska šeit joprojām skaitās pielūgsmes objekts.
20. gadsimta sākumā vietā, kas šodien pazīstama ar Kankunas vārdu, dzīvojuši vien trīs cilvēki, pēc tam lēnām izveidojies zvejnieku ciematiņš, un tikai 1972. gadā te atvērta pirmā viesnīca. 2009. gadā Kankunā jau darbojās 150 viesnīcas ar teju 25 tūkstošiem luksusa numuru un ap 400 restorānu, bet jaunuzceltā starptautiskā Kankunas lidosta nodrošinājusi ap 200 lidojumu dienā, apkalpojot vairāk nekā 12 miljonu pasažieru gadā. Jādomā, pašreizējā statistika izskatās vēl daudz iespaidīgāka, visos parametros pārspējot iepriekš slaveno Klusā okeāna krastā celto Akapulko kūrortu.
Kontinentālo Kankunas daļu ar šauro kūrorta zonu jeb “Zona Hotelera” savieno Kukulkana bulvāris, šķērsodams divus tiltus. Pa to regulāri kursē satiksmes autobusi, kas no tā saucamās dauntaunas aizvizina uz smalko viesnīcu rajonu. Biļetes cena – 10,50 peso, kas ir aptuveni 60 eirocenti. Protams, var izvēlēties taksometru, kas arī nav īpaši dārgs.
Jāteic, “Zona Hotelera” stipri atgādina tādu kā geto, kur sadzīti tūristi. Gan jau tas darīts drošības apsvērumu dēļ, tā teikt, lai glancētajai sabiedrībai netuvojas vietējās padibenes un neparauj sev līdzi kādu rokassomiņu, fotoaparātu vai līdz ar krellīšu virteni un gliemežvāku rokassprādzi neietirgo ko apreibinošu un halucinogēnu. Narkotikas un citas “drogas” Meksikā ir visai parasta lieta, tāpēc, lai neiekultos nepatikšanās, labāk neļauties eksperimentiem, bet vietējā kolorīta paspilgtināšanai izmantot jau pārbaudīto no agaves sulas darināto tekilu.
Skaidrs, ka drošajā tūristu zonā var dzīvot nedēļām ilgi, baudot peldes ar un bez delfīniem un citām Karību jūras radībām, niršanu un snorkelēšanu, izbraucienus ar kuteriem un laivām, piedzīvojumu parku, džungļu un visādu rāpuļu dārzu apmeklējumus vai meditējošo golfa spēli ar skatu uz tirkīzzilo ūdens plašumu. Katrā viesnīcā var iegūt informāciju par daudzajiem nakts pasākumiem un šoviem, kā arī izmantot transfēra piedāvājumus, lai nokļūtu attiecīgajā ballītē.
Iespaidīgākais un visvairāk reklamētais ir Škareta dabas un izklaides parks, kas atrodas apmēram 70 km attālumā no Kankunas. Šim pasākumam būtu jāatvēl vesela diena, un laika trūkuma dēļ tas palika neiepazīts, taču uz katra stūra dalītie reklāmprospekti vēsta, ka par 130 – 160 ASV dolāriem tur varot izbaudīt galvu reibinošo tarzānlidojumu virs džungļiem, doties mežonīgā izbraucienā ar laivu pa krāčainu upi, visādos veidos baudīt zemūdens pasauli, peldēties senotēs, vērot dažādus eksotiskus putnus un dzīvniekus, kā arī piedalīties šamaņu dejās. Populāri ir kompleksie piedāvājumi – jo vairāk ekskursiju tūres izvēlies, jo izdevīgāk. Piemēram, divas ekskursijas var iegādāties par 230 dolāriem, bet četras – par 420, tādējādi kādu simtiņu ieekonomējot, protams, ja tiešām ir vēlme doties vairākās tūrēs.
Kontrasti “atsviež” realitātē
Naktsmītni Kankunā apzināti nemeklējām hoteļu zonā. Atradām gluži pieklājīgu viesnīcu rajonā, kas saucas “Puerto Juares” un atrodas senā zvejnieku ciemata daļā. Trīs naktis ar brokastīm un transfēru no un uz lidostu diviem cilvēkiem te izmaksāja apmēram 200 eiro (vienu nakti šai pašā viesnīcā pārlaidām arī atpakaļceļā). Arī no šejienes ar apmēram 10 – 15 minūšu intervālu kursē satiksmes autobusi, kas par 10 peso nogādā gan uz pilsētas centru, gan smalko kūrortzonu un tās pludmalēm. Tieši pretī viesnīcai kuģīšu piestātne, no kuras reizi stundā dodas prāmis uz netālo “Isla Mujeres” jeb Mātes salu, kas pielāgota gan klusākai, gan aktīvākai atpūtai pie jūras.
Klīstot pa jūras piekrasti, visā “krāšņumā” varēja iepazīt vietējo zvejnieku sadzīvi. Ja teiktu, ka šie cilvēki dzīvo nabadzīgi, nebūtu pateikusi neko. Viņi mīt īstos graustos, kuru vienīgais lepnums ir palmu lapu jumts. Taču viņu sejas nebūt nepauž bezcerību, izmisumu, nelūdz līdzjūtību vai žēlsirdību. Teju katrs miteklis vienlaikus ir gan dzīvojamais kakts, gan miniatūrs veikaliņš, gan mazītiņa āra ēstuvīte, kurā sēžot kājas var mērcēt tieši jūrā, savu “sea view” saņemot gluži par brīvu. Vīri iemalko kādu viņiem vien zināmu dziru, izpūš cigāra dūmu gredzenu, dažs pielabo savus zvejas rīkus, dažs uztrinkšķina ģitāru, kaut ko skaļāku uzsauc sievai un bērniem, un – tā tā dzīve paiet, kā reiz teicis Maestro Raimonds Pauls…
Tuvāk centram vēl saglabājušās koloniālā laika dzīvojamās mājas ar stipri aplupušām, labākus laikus piedzīvojušām krāsainām fasādēm, kuras joprojām grezno mazi balkoniņi, vietumis pat slaidas kolonnas pie ieejas un augšējās āra terases, kas redzamas jau pa gabalu pēc vējā plandošās izžautās veļas. Pie katras mājas durvju roktura vai vārtu staba piesieti atkritumu maisiņi, kas acīmredzot kādā noteiktā laikā un veidā tiek savākti. Pastaiga pa šīm ielām liek justies mazliet neērti, jo skats pa labi un pa kreisi būtībā nozīmē ielūkošanos privātajā teritorijā, kas pa atvērtajām durvīm un logiem izskatās vairāk nekā pieticīga. Lielākā daļa šo iedzīvotāju strādā vai nu Kankūnas “dauntaunas” lielveikalos, daudzajās krāmu un lupatu bodītēs, vai apkalpo tūristus hoteļos, vai piepelnās ar apavu tīrīšanu, kas, spriežot pēc šā pakalpojuma pieejamības burtiski ik uz stūra, ir diezgan pieprasīts. Tikpat “pieejama” uz ielām izskatās iespēja tikt pie svaigi spiestas augļu sulas, taču daudzviet to piedāvā ieliet vienkārši plēves maisiņā, kas šo šķietamo pieejamību var pārvērst visai ekskluzīvā pasākumā, ko, gribi vai ne, nākas doties īstenot kādā civilizētāka paskata kafejnīcā.
Ja izdodas pilsētas skvērā atrast brīvu ēnainu vietu, kur piesēst, apēst saldējumu vai atspirdzināties no tveicīgā karstuma ar vēsu “kokosūdeni”, var ilgi nodoties vietējo cilvēku vērošanai. Viskolorītākās, protams, ir sievietes. Uz viņām raugoties, prātā nāk – temperaments, trauksmainas rūpes, sekss… Jauna vai padzīvojusi, slaida vai stipri formīga, teju katra būs uzvilkusi mugurā kaut ko spilgtu, īsu un ļoti pieguļošu. Un, protams, nevar nepamanīt daudzos mīlas pārīšus, kas, aizņēmuši lielāko daļu “sēžamvietu”, apskaujas, bučojas un visādi citādi, ne nieka nekautrējoties no apkārtējiem, bauda viens otra klātbūtni.
