Jau vairāk nekā simts īpašumu atrodas jūras krastā vai pat daļēji zem ūdens 0
Klimata izmaiņu dēļ atsevišķās vietās Latvijā, kur jūras krasts atkāpies sevišķi strauji, privātā īpašumā nonācis gan liedags, gan arī jūra. Tas ir pretrunā ar likumā noteikto, ka visa jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kur jūra sasniedz augstāko bangu.
Latvijā krasta līnija atkāpjas vērā ņemamā ātrumā 120 km krasta posmā, tostarp aptuveni 60 km krasta atkāpšanās notiek ar ātrumu, kas pārsniedz 60 cm gadā. Latvijā ir vairāki krasta posmi, kur jūra noskalo sauszemi pat 3 metrus gadā – Bernātu rags, Jūrkalne, Melnrags, Staldzene, Kolkas rags, Gaujas grīva.
Šobrīd vairāk nekā simts īpašumu atrodas jūras krastā vai pat daļēji zem ūdens, liecina biedrības “Baltijas krasti” pētījums. Šo pētījumu finansējusi Vides reģionālā un attīstības ministrija, lai analizētu jūras krasta erozijas ietekmi uz piekrastes zemju īpašumiem.
Diemžēl jūras krasts ir tik mainīgs, ka dabā noteikt vietu, kur jūra sasniedz augstāko bangu, ir visai sarežģīti. Tāpēc vides pētnieki kā galveno kritēriju augstākās bangas robežas noteikšanai piedāvā izmantot absolūto augstumu virs jūras līmeņa.
“Lielākajā daļā Latvijas piekrastes augstākā bangas robeža sasniedz 2,5 m v. j. l. Tā ir vieta, kur, no pludmales ejot, pirmā kāpa sasniedz 2,5 m augstumu v. j. l.,” skaidro ģeologs Jānis Lapinskis.
Objektīvi to var noteikt tikai uz papīra
“Ideja par augstāko bangu ir problemātiska pašā saknē. No zinātnes puses tas ir pilnīgs nonsens, un, ja man būtu jāatbild kā zinātniekam teorētiķim, es teiktu – aizmirstiet par to! Nav šādas robežas – augstākā banga,” skaidro J. Lapiniskis. Jūras banga kā jēdziens nav nekas jauns. Latvijā šis jēdziens ir spēkā kopš 20.–30. gadiem.
“Bet neviens nerunāja, kā atrast to vietu, kur jūras banga sasniedz augstāko punktu. Jo visi ļoti labi saprata, ka tas nav iespējams. Jūras krasts ir ļoti mainīga vide. Vienu brīdi reljefs izskatās šādi, uznāk lielā vētra un izskatās pavisam savādāk, desmit gadus pēc vētras atkal viss izskatās citādi.
Lai šajā mainīgajā vidē atrastu kādu vietu, mums ir nepieciešams kompromiss, un tas ir absolūtais augstums virs jūras līmeņa. Tas ir mazākais sliktums no visiem iespējamiem risinājumiem,” piebilst pētnieks.
Piekrastē ir arī tādas vietas, kur pludmales augstums nepārsniedz 1 metru, bet viļņu uzskalošanās reti pārsniedz 1,5 m augstumu. J. Lapinskis skaidro, ka vietās, kur 2,5 m v. j. l. augstums ir ļoti dziļi sauszemē vai arī viss īpašums iekrīt augstākās bangas zonā, varētu piesaistīt vismaz divus ekspertus (ģeologu un biologu), kas robežu noteiktu dabā.
“Ir problemātiskas vietas, piemēram, daudz mazu kāpu, kur nevar saprast, no kuras mērīt, upīte ietek jūrā vai krasts nostiprināts ar betona klučiem vai akmeņiem,” piebilst J. Lapinskis.
Robežas noteikšanu var apgrūtināt tas, ka ilgstoši aprimušos erozijas krastos var veidoties tādi dabas apstākļi, kas neatbilst vēsturiski novērotajam vētras viļņu uzskalošanās augstumam (tālumam).
Piemēram, ir sastopami tādi krasta posmi, kur stāvkrasta nogāze ir pilnībā apmežojusies un koku līnija pietuvojas cieši pie pludmales. Ir krasta vietas, kur kāple pilnībā aprakta zem jaunās kāpas, jo jau 12 gadus nav bijusi spēcīga vētra, kas atsvaidzinātu situāciju.
Piedāvājot kā kritēriju augstākās bangas robežai izvēlēties absolūto augstumu virs jūras līmeņa, pētnieki gribējuši vienlaikus gan objektīvu rādītāju, gan arī metodi, kas ir salīdzinoši vienkārša un lēta. “Lai pēc iespējas mazāk jāskraida gar jūras krastu, lai var krasta robežu precizēt ātri un nesāpīgi,” piebilst pētnieks.
Jūra neņem vērā privātīpašumu
Valstij jāuzņemas atbildība par līdz šim esošajām īpašuma tiesību neskaidrajām robežām, norāda juridisko zinātņu doktore Žaneta Mikosa. Viņa arī uzsver, ka valsts nekad nav apzināti nodevusi vai atjaunojusi tiesības uz publiskiem ūdeņiem privātīpašniekiem.
Publisko ūdeņu definīcijā iekļauta arī krasta robeža, proti, jūras krasts līdz augstākās bangas robežai, kas ir valsts īpašums.
“Es iedalītu īpašumus jūras piekrastē divās daļās. Vieniem tiesības atjaunotas korekti, proti, pa krasta augstākā punkta līniju u. tml. Un, ja šie īpašumi tagad atrodas pludmalē, tā ir krasta erozija.
Saskaņā ar civillikumu tas ir zaudēts īpašums, tā ir erozijas zeme, ko jūra ir paņēmusi, šis īpašums ir gājis bojā. Un ir otra daļa īpašumu, kur tiesības atjaunotas, visdrīzāk, pieļaujot kļūdas, piemēram, nosakot robežu pa jūras ūdens līniju,” skaidro Ž. Mikosa.
Latvijā netiek apšaubīts fakts, ka jūras krasts pieder valstij, problēmas sākas tad, kad jāvienojas, kā nodrošināt piekļuvi publiskajam īpašumam, proti, liedagam, un kas to apsaimniekos.
Ž. Mikosa rosina mainīt normatīvos aktus, paredzot, ka zemesgrāmatā īpašumiem gar jūras krastu jānorāda mainīgā robeža. Tas būtu līdzīgs apgrūtinājums kā, piemēram, aizsargjosla.
“Līdz ar to, ja notiek darījums, pircējam ir pienākums pārliecināties, vai valsts ir nospraudusi šo mainīgo robežu un kur, un, ja nav, pašam veikt uzmērījumus,” skaidro Ž. Mikosa.
Zemesgrāmatā ierakstītais nemaina likumā noteikto, ka valstij pieder krasts līdz augstākai bangai. Attiecīgi, nosakot augstākās bangas robežu, teritorija, kas paliek jūras pusē, automātiski pāriet valsts īpašumā.
Ir ieteikums valstij ik pēc desmit gadiem precizēt krasta robežu vai, ja ir 2 metru noskalojums pēc kādas vētras, to darīt konkrētajā krasta posmā.
Salacgrīvā jūra atņem ceļu
Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs atzina, ka piekrastes pašvaldības, kuras iepazinušās ar metodiku, kā noteikt jūras augstākās bangas robežu, “to pieņēmušas zināšanai”.
Pašvaldību pārstāvjiem nav radusies sajūta, ka tā piedāvās risinājumu. “Tas ir diezgan sarežģīti. Krasts dažādās vietās ir atšķirīgs, ir vietas, kur jūra nāk tuvāk, vairs neveidojas liedags un cilvēkiem nav kur pārvietoties,” atzīst D. Straubergs. Salacgrīvas novadam šobrīd sākts tiesvedības process par noeju ierīkošanu.
“Ir vietas, kur panākam vienošanos, kur noejas tiek iezīmētas, tur uzstādām konteinerus, uzturam, bet ir vietas, kur kategoriski iebilst. Noejai saskaņā ar teritorijas plānojumu ir jābūt, bet tieši kurā vietā, par to nevar vienoties.”
Noeju ierīkošana saistīta ar lielām investīcijām, tāpēc novads tās neierīko, pirms tās nostiprinātas zemesgrāmatā.
Salacgrīvas vadītājs atzina, ka veiksmīgi sadarbībā ar zinātniekiem izdevies nostiprināt publisko ceļu, kas cietis 2005. gada vētrā. “Erozija ir apturēta, ceļš prasa tikai ikdienas uzturēšanu. Līdzīga situācija veidojas arī Ķurmragā pie Tūjas.
Bet tur ar īpašniekiem ir sarunas par to, ka atvēl vietu ceļam citā vietā. Dažreiz īpašnieki ir pat ieinteresēti, ka pašvaldība to ceļu paceļ mazliet nost. Ja neizdosies vienoties, tad būs jārīkojas līdzīgi kā ar iepriekšējo ceļa posmu,” pieredzē dalījās D. Straubergs.
Ar ātrumu 10–50 cm gadā
“Protams, krastu atkāpšanās turpināsies, pieaugs arī ātrums, kādā tas notiks, bet tas nebūs katastrofāls process,” mierina jūras krastu pētnieks J. Lapinskis. “Krasta atkāpšanās sagaidāma aptuveni 50–80% no krasta līnijas kopgaruma, tomēr tās ātrums lielākoties būs zems, nepārsniedzot 0,1–0,5 m/gadā.” Sagaidāms, ka līdz 2060. gadam Latvijas teritorija krasta atkāpšanās dēļ samazināsies aptuveni par 7–9 km2.
Jūras krasta erozijai Latvijā ir vairāki iemesli, viens no tiem ir vidējā jūras līmeņa paaugstināšanas, ka savukārt paaugstina plūdu riskus. Globālās vidējās temperatūras pieauguma dēļ savukārt mums jārēķinās ar siltākām un īsākām ziemām.
“Piekrastes sasalums un ledus sega jūrā ierobežo krasta noskalošanu stipro ziemas vētru laikā. Siltās ziemas krasta noskalošanu veicina arī tādēļ, ka neveidojas noturīgs piekrastes grunts sasalums,” stāsta ģeologs. Tiek prognozēts, ka šā gadsimta beigās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē un Rīgas līcī ledus praktiski vairs neveidosies.
