H. Verhoustinska: – Žēl, ka aiz borta paliek aktieri, kuri ikvienā lomā sevi pieteikuši ļoti spilgti, piemēram, Alise Danovska nupat minētajā Līziņas lomā. Ja viņai nebūs vietas teātra štatā… 2
A. Rozentāls: – Runa par aktrisi, kura jau vairākus gadus tikusi nominēta!
E. Tišheizere: – Bet ir daudzi aktieri, kuri nemaz pēc štata vietas tā nealkst, viņi pieņem sistēmu, ka var strādāt brīvi, jo štats vienmēr ir arī zināma “kaste”. Piemēram, Kārlis Krūmiņš, aktieris un režisors, ir mākslinieks, kuru katrs teātris vēlētos savā štatā.
H. Verhoustinska: – Kultūras akadēmija bijusi diezgan godīga, jo 1. septembrī nevienam nesola, ka viņš noteikti nokļūs teātra štatā.
E. Tišheizere: – Mīļie, garantētu darba vietu nesola neviena augstskola!
Kas paklupināja “Tuvo pilsētu” un “Pakļaušanos”
– Ir divas izrādes, kas saviļņoja sabiedrību, sašķeļot gandrīz vai pretējās nometnēs. Šīs sarunas sākumā jau minējām “Tuvo pilsētu”. Sarunā ar mani rakstniece Māra Svīre teica – “Spēlmaņu nakts” balvu šis darbs nedabūs. Nu izrādās, izrāde nav pat nominēta, arī Kirils Serebreņņikovs ne. Otra ļoti dažādi vērtētā izrāde ir Alvja Hermaņa “Pakļaušanās”. Kas liedza šīm izrādēm tikt līdz nominācijām?
E. Tišheizere: – Nominēšanai nepietiek ar vienu vai divām balsīm, mēs esam pieci. Atim Rozentālam kā žūrijas priekšsēdētājam ir vēl sestā balss…
A. Rozentāls: – …kuru vispār netiku izmantojis.
– Nupat šajā sarunā izskanēja, ka latviešu teātrī vairs nevalda neērtības sajūta, skarot seksuālas un erotiskas tēmas.
V. Čakare: – Tieši erotikas “Tuvajā pilsētā” nebija un diez vai tā vispār bija paredzēta. Man šo izrādi pieņemt par tīru mantu traucēja divas lietas. Jā, man ārkārtīgi patīk luga, kas runā par to, kā cilvēks jūtas mūsdienu pasaulē un atklāj to ļoti ironiskā veidā. Bet Serebreņņikova skatījumā cilvēka eksistence bija parādīta bez šai lugai piemītošās ironijas, kuru saskatīju tikai atsevišķu aktieru darbā atsevišķās epizodēs. Tā bija viena lieta, kas man likās mulsinoša, jo pret visām tām peripetijām, kurām iet cauri izrādes varoņi, izturēties svinīgā nopietnībā man likās pārspīlēti. Otra lieta, Kirila Serebreņņikova domāšana telpā mēdz būt abstrakta, vispārinošās zīmēs ietverta. Bet abstrakcija uz skatuves cilvēku personiski neskar. Šie divi aspekti man lika no izrādes distancēties, bet tas ir ļoti subjektīvi.
E. Tišheizere: – Savulaik Džilindžers izrādē “Jūdasa skūpsts” uz skatuves parādīja vienu pliku ļoti skaistu vīrieti un otru, kurš atkailinājās garīgi. Vienā brīdī man gribējās to pliko pabīdīt nost, jo vairāk vēlējos redzēt to, kurš atkailinājās garīgi. Tas teātrī arvien ir interesantāk. Plikumus labāk skatīties dzīvē.
H. Verhoustinska: – Man nav iebildumu arī teātrī.
A. Rozentāls: – Savukārt runājot par “Pakļaušanos”, jāmin tas pats, ko Henrieta Verhoustinska nule sacīja “Ciniķu” sakarā. Arī Hermaņa iestudētajā izrādē atklājas nespēja atteikties no ļoti liela daudzuma Velbeka teksta, kas padarīja izrādi smagnēju. Līdz ar to uzvedums no skatītāja prasa ārkārtīgi lielu izturību. Vili Daudziņu var apbrīnot par spēju ar tekstu tikt galā un radīt atmiņā paliekošu raksturu. Protams, interesants ir Andra Keiša aktierdarbs, kas trešajā cēlienā burtiski atsvaidzina. Aiz teksta daudzuma paliek nospiesta doma, kāpēc Hermanis tik daudz teksta atstājis, jo neapšaubāmi viņš to darījis ļoti apzināti – arī mēs taču mēdzam laiku pa laikam ārkārtīgi daudz runāt un ārkārtīgi maz rīkoties. Bet mākslinieciski ar šo pieeju režisors sev nodara pāri, jo lielākā izrādes daļa sastāv no tā, ka cilvēki sēž un runā. Vai tas viss sasniedz mērķi, varam strīdēties.
H. Verhoustinska: – Pilnīgi piekrītu Atim par uzveduma problēmu, bet tajā izrādē, kuru redzēju es, spēju kaut kā tik ārkārtīgi personiski identificēties ar Viļa Daudziņa nomākto, nīgro varoni, kurš neko vairs negrib un mokās! Tas, kā viņš savas nespējas dēļ pasākt jel ko jēdzīgu uz dīvāna savijas vai pilnīgi mezglā, vien ir ko vērts! Tas dīvāna varonis mani uzrunāja. Daudziņa personāžs nostiprināja sajūtu, ka viena no tēmām šajā sezonā ir pusmūža vīrieša krīzes. Lai piesaucam tādas izrādes kā “Pērs Gints”, visa Džilindžera “triloģija” (“Iemīlējās muļķis muļķītē”, “Bannija Manro nāve”, “Platonovs un viņa sievietes”), Gruzdova “Klusā daba ar resno puisēnu”, arī “Tuvā pilsēta” – un tas droši vien saistīts ar attiecīgās paaudzes režisoriem, kas šīs izrādes iestudē. Bet, protams, katrā atsevišķā gadījumā pusmūža vīrieša krīzes tēma pāraug globālākā tēmā, runājot gan par latviešu sabiedrības daļas, gan visas Rietumu civilizācijas krīzi.
