E. Tišheizere: – Bet tam nav sakara ar seksualitāti! Ja atkailinātu arī pārējos izrādes varoņus, nekādu pretenziju, jo tā būtu politiķu izģērbšana. Bet, ja tā rīkojas tikai ar vienu Solvitas Āboltiņas tēlu, man uzreiz rodas negribēta līdzjūtību pret šā tēla prototipu. 2
Man lielākais gandarījums ir visi trīs Blaumaņa iestudējumi, īpaši “Purva bridējs(-i)” un “Pazudušais dēls”, kurā jauni režisori izvirza priekšplānā Blaumaņa sarežģīto varoni, bet pilnīgi citā krāsā. Krustiņš pēkšņi ir krietns cilvēks, kurš izdarījis vienu aplamību, pieļāvis vienu kļūdu un nu vairs nevar apstāties ripojumā no kalna. Bet, kā jau krietns cilvēks, viņš daudz trakāk pārdzīvo šo kritienu, to, ka viņam jārīkojas pašam pret savu būtību. Un te atklājas jaunas traģēdijas krāsas, nemaz nerunājot par to lielo erotisko spriedzi, kas iekodēta šajos varoņos gan vienā uzvedumā, gan otrā. “Purva bridējā(-os)” ir ārkārtīgi labi jauno mākslinieku aktierdarbi – Zandas Mankopas Kristīne un Alberta Vecmaņa Edgars. Man nekad nebija ienācis prātā, ka Kristīnes atteikšanās no Akmentiņa nav nekāds upuris. Šajā izrādē pēkšņi ļoti skaidri bija redzams, ka, iedomājoties vien sevi blakus šim cilvēkam uz mūžu, Kristīnei tas šķiet daudz pretīgāk, nekā būt blakus Edgaram. Bet visskaistākais, ka šajā izrādē Kristīne atradusi trešo ceļu. Viņa nepaliek nedz ar Edgaru, nedz ar Akmentiņu. Un tas ir visskaistākais kā no dramaturģes Agneses Rutkēvičas, tā režisora Jura Joneļa puses.
H. Verhoustinska: – Turpinot kolēģes domu, man prieks, ka latviešu teātrim – un abi minētie Blaumaņa iestudējumi to parāda – vairs nav neveiklības sajūtas, attēlojot vai skatoties uz jutekliskām vai erotiskām attiecībām, mākslinieki un skatītāji vairs nevairās no šīs tēmas. Vakar man bija jāatbild uz paziņas zvanu, kādēļ kā Gada aktieris otrā plāna lomā nominēts Mārtiņš Meiers par Mikus lomu “Pazudušajā dēlā”, kas, zvanītājaprāt, nav bijusi tik spēcīga. Varēju godīgi atbildēt – tāpēc, ka Mārtiņš nospēlē gan globālu, dzīves mēroga greizsirdību uz Krustiņu, gan tāpēc, ka šoreiz Mikum gan patīk Ilze – droši vien tāpēc, ka viņa ir Krustiņa iemīļotā –, bet seksuāli viņš iekāro Līziņu. Cik smalki Meiers to nospēlēja! Man šī izrāde izvirzās par virsotni arī sezonas kopainā. Sajūta, ka teksti radušies tepat, ir ārkārtīgi spraigi, kā uz vietas izdzīvoti. Režisors pārvalda veco labo Staņislavska metodi, ko bagātinājis ar citām ietekmēm.
E. Tišheizere: – Tajā brīdī, kad vairs nav puritāniskās attieksmes, zūd arī vajadzība kaut ko rādīt, demonstrēt un imitēt. Jo pastāv erotiskā spriedze starp aktieriem. Un tas man liekas ļoti būtiski.
A. Rozentāls: – Pie šiem priekiem klāt arī zināms rūgtums. Gan “Pazudušajā dēlā”, gan vairākās citās šīs sezonas izrādēs sevi ļoti interesanti piesacīja Kultūras akadēmijas Teātra absolventu 4. kurss, taču nebūt ne visiem atradīsies vieta kāda teātra štatā. Tie, kurus uzņēma pēdējos gados, teorētiski it kā piesaistīti kādam teātrim, bet ir pilnīgi skaidrs, ka visus tāpat nepaņems. Kā man teica Leļļu teātra direktors, kod, kurā pirkstā gribi, bet no tiem, kuri šobrīd studē Leļļu kursā, visiem vietas teātrī nebūs.
– To piedzīvoja gan Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kurss, gan M. Čehova Rīgas Krievu teātra toreizējā mākslinieciskā vadītāja Igora Koņajeva skolotie studenti…
