H. Verhoustinska: – Pēdējā laikā mēs visi vairāk ilgojamies pēc JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa stratēģiskās un radošās klātbūtnes. Bet nominācijas parāda teātra spēcīgāko pusi – brīnišķīgos aktierus. 2
A. Rozentāls: – Prieks, ka radīts jauns punkts Latvijas teātru kartē un, cerams, tāds arī paliks. Rēzeknē “Jorikam” pievienojusies latviešu trupa ar kaut dažiem, bet profesionāliem aktieriem.
Erotiskā spriedze Blaumanī
– Un ja skatāmies iestudējumu aspektā?
A. Rozentāls: – Ļoti labi, ka ir izrādes, kas runā gan par šodienu, gan pagātni kontekstā ar šodienu. Konsekventākais un svaigākais pienesums ir izrāde “Būt nacionālistam” “Dirty Deal Teatro”, lai gan it kā pēc mākslinieciskiem paņēmieniem nekā “graujoša” tur nav. Spēlē aktieri, kuri piešāvuši roku uz ļoti zibenīgu pārmiesošanos no viena tēla otrā, kas notiek arī šajā izrādē, ideja, ka lugas autors piedalās kā aktieris izrādē, arī nav nekas jauns, bet konkrētā kombinācija ar konkrēto lugas autoru Matīsu Gricmani, konkrēto stāstu konkrētajā salikumā padara ļoti interesantu tieši ar ārkārtīgo pietuvināšanos ļoti personiskām izjūtām. No stāsta par jauna cilvēka centieniem atrast sevi politikā uzvedums pāraug jauna cilvēka savas vietas meklējumos sabiedrībā kopumā. Politiskais konteksts pat kļūst mazāk svarīgs. Turpretim mēģinājumi taisīt politisku kabarē, kad iztiek, uzliekot parūku vai runājot politiķa balsī vai izloksnē, kā tas ir izrādē “Kārkli” JRT, ar milzīgu pretenziju uz politisku drosmi, manuprāt, nestrādā – kaut gan izrāde pārpildīta, cilvēki uz to iet, ir izsmējušies, viņiem šķiet, ka piedalījušies kaut kādā atmaskošanas procesā. Bet šī pieeja ir salīdzinoši plakātiska, un uz mani kā skatītāju neiedarbojas ar pirkstu bakstīšana – redziet, kur tie sliktie…
H. Verhoustinska: – Neapgalvošu, ka “Kārkli” ir izcili labs uzvedums, bet vai nu esmu bijusi radikāli citā izrādē, vai radikāli atšķirīgā noskaņojumā, taču man bija interesanti no sākuma līdz galam. Un ne tikai tādēļ, ka Andris Keišs žilbinoši atklāja prezidentu Vējoni. Man bija interesanta režisora psihodēliskā pieeja, attēlojot Latvijas politiskos džungļus kā metafizisku vietu, kurā notiek visbrīnumainākās un pārdabiskākās lietas, piešķirot metaforas līmenī tam visam fantastikas aspektu un vienlaikus saglabājot nešpetnu ironiju.
E. Tišheizere: – No vienas puses, piekrītu Henrietai, bet, no otras puses, izrādes veidotāji paši sev “iekoda kājā” vienas lietas dēļ – seksuāli pazemojot Solvitu Āboltiņu, jo viņu vienīgo šajā uzvedumā izģērba.
H. Verhoustinska: – Bet Kalnmeieru pārvērta par suni!
