Daudz punktu un mazliet aizvainojuma 2
– Kas jums katram ir lielākais prieks, ielūkojoties teātru kopainā?
V. Čakare: – Laba pārsteiguma aspektā neapšaubāmi minams Daugavpils teātris. Visiem bija pierasts, turp braucot, rēķināties, ka būs nepieciešamas zināmas atlaides vērtējumā, jo nereti gadījās visai amatieriski risinājumi, bet šajā sezonā izrādes ir gan laikmetīgas, gan labi nostrādātas, arī aktieru trupa šķiet esam atplaukusi.
E. Tišheizere: – Un tas, ne tikai runājot par krievu, bet arī latviešu trupu!
Ar desmit punktu pārsvaru nominācijās izvirzās Nacionālais teātris, par ko, šķiet, varam priecāties, jo galu galā Nacionālajam teātrim atbilstoši tā sūtībai arī vajadzētu būt mākslinieciski visjaudīgākajam valstī.
E. Tišheizere: – Nacionālajam pēdējos gados ir ļoti skaidra mākslinieciskā virzība. Otrs teātris, kuram ir šī noteiktā mākslinieciskā virzība, ir jau Valdas Čakares minētais Daugavpils teātris, kam arī vairāk ir nomināciju, salīdzinot ar citiem gadiem.
A. Rozentāls: – Nacionālajam teātrim varbūt ir mazliet aizvainojuma sajūta, ka ne viss lolotais ticis žūrijas novērtēts augstākajā līmenī, bet tas, ka šis teātris, kā saka Edīte, ļoti mērķtiecīgi salicis savas prioritātes, ir fakts. Un arī nenominētajās izrādēs ir meklējumi un mērķi, un mēs redzam, kāpēc konkrētais uzvedums nonācis uz skatuves. Var strīdēties, piemēram, par to, kāds rezultāts sanācis “Pērā Gintā”, bet tas, ka teātris uz lielās skatuves rāda neatvieglinātu, neatšķaidītu Ibsena “Pēru Gintu”, jau idejas ziņā ir brīnišķīgi.
Ir vēl viens teātris, kur, nominācijās skatoties, nešķiet, ka būtu notikusi milzīga revolūcija, bet tāda tur tomēr ir izvērsusies. Es runāju par M. Čehova Rīgas Krievu teātri. Aizvadītajā sezonā tur iestudēta “Mēdeja” (režisors V. Nastavševs), “Krietnais cilvēks no Sečuānas” (režisors E. Seņkovs), “Karalis Līrs” (režisors V. Kairišs). Ar šādām izrādēm teātris lielā mērā uzdrošinās lauzt sava konsekventākā skatītāja gaidas un cerības, kas, piemēram, atklājas publikas aptaujā, kur par simpātiskāko izrādi izraudzīta “Mīlēt” – liriska komēdija par padomju laiku –, bet teātris satura smagumu uzticējis trim Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes režisoriem un būtiski izmainījis savu māksliniecisko programmu.
E. Tišheizere: – Ļoti konsekvents teātris bijis attieksmē pret latviešu klasiku. Tā nav iestudēta bieži, bet kvalitatīvi, šogad, piemēram, tāds bija Austrai Skujiņai veltītais nelielais koncerts, kas krievu skatītājiem parāda sen dzīvojušas latviešu dzejnieces mantojumu pietiekami kvalitatīvā līmenī.
– Arī Valmieras teātrim šogad vairāk nomināciju nekā iepriekšējā gadā, bet, tāpat kā pērn, īsti nav veicies Jaunajam Rīgas teātrim.
– JRT neko īpaši nevar pārmest. Teātris vārda tiešā nozīmē sēž uz čemodāniem, nevarēdams rēķināties, kas notiks sezonas laikā. Dod Dievs, lai arī nākamā sezona JRT nebūtu tāda pati…
