H. Verhoustinska: – Mēs arī bijām izredzēti, jo tikām tur, kur neviens pieaugušais netiek (izrādē ielaiž tikai bērnus, aktieri visnotaļ atraktīvā veidā pie rokas mazos ieved šausmu autobusā, vecāki to laiku pavada kafejnīcā, un arī žūrijas locekļi izrādē tika ielaisti pa vienam katrs citā vakarā. – V. K.). 2
E. Tišheizere: – Līdz ar to redzējām arī bērnu attieksmi, brīžiem kļuvām viņiem par tādiem kā “drošības eņģeļiem”, jo bailīgākie sēdās pie mums tuvāk… Un trešā, ļoti būtiskā tendence arī, manuprāt, ir kolēģes Valdas Čakares jau minētā jaunu dramaturgu ienākšana, bet nevis vairs ar abstraktām attiecību izrādēm, bet ļoti konkrētām tēmām. Piemēram, runāsim tagad par Latviju! Šāda pieeja atklājas vairākos iestudējumos, sākot ar “Būt nacionālistam” “Dirty Deal Teatro” un “Jubileja 98” Daugavpils teātrī, kur Justīne Kļava atsperas no jau eksistējoša sižeta, zināmas filmas, bet ieliek to pilnīgi konkrētā laikmeta ainā. Izrādē “Jubileja 98” mani ļoti patīkami pārsteidza, ka jaunas mākslinieces, dramaturģe Justīne Kļava un režisore Paula Pļavniece tik būtiski iedziļinās tajā laikā un tā reālijās ar visu tam laikam raksturīgo valodu sajaukumu, frizūrām, tērpiem, ēdieniem, dzērieniem un neprasmi tos lietot. Tie visi ir tādi patiesības diedziņi! Jo diemžēl šajā sezonā ir bijuši arī piemēri, kad jauns dramaturgs uzraksta lugu, balstoties savos priekšstatos par kaut kādu laiku, pat necenšoties par to dziļāk painteresēties. Bet “Jubileja 98” iemieso fantastisku mērķtiecību – ja sapratīsi laika reālijas, sapratīsi arī to, kā un kāpēc tajā laikā taviem vecākiem “jumts brauca” citā virzienā.
H. Verhoustinska: – Dramaturgu ienākšana parāda vēl vienu svarīgu tendenci – jaunie nevis raksta gatavas lugas kā savulaik Pauls Putniņš vai Gunārs Priede, bet nereti palīdz režisoriem un aktieriem jau esošu darbu – prozu vai pat lugu – pielāgot šodienas skatuvei. Un es secināju, ka tajās izrādēs, kur dramaturgs nav pieslēdzies kā viens no radošās komandas līdzautoriem, varu pārņem tāda tekstu plūsma, ka tā skatītājiem iet gar abām ausīm un notiek kā pasakā, kur “pienu ēdu, medu dzēru, bet mutē nekas netika…”. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra izrādē “Ciniķi” nesastrukturēts un nepietiekami atlasīts, skatuvei ne pārāk pielāgots teksts galu galā “uzvarēja” arī brīnišķīgās inscenējuma lietas. Savukārt no lugām kā piemēru šai problēmai varētu minēt Tenesija Viljamsa “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā Dailē, kur, ņemot visu, “kā stāv”, tekstu vienkārši ieliekot it kā mūsdienās, neko daudz ar to neizdarot, vien piečibinot finālu no filmas, rezultātā ir pļāpīgi personāži. Dramaturga roka būtu ļoti līdzējusi. Tieši jaunie, Laura Gundara izskolotie dramaturgi ļoti palīdz strukturēt skatuves tekstu. Kaut arī sanāk paradokss – mūsdienās tieši dramaturgs ir tas, kurš palīdz uz skatuves nekļūt pļāpīgiem.
E. Tišheizere: – Aizvadītajā sezonā vispār citādi uzlūkots Blaumanis. Nesen jau bija viens liels Blaumaņa vilnis – līdz ar Seņkova iestudēto triloģiju “Purva bridējs”, “Indrāni”, “Raudupiete” – un tagad atnācis vēl viens būtisks, interesants, atšķirīgs Blaumaņa vilnis – līdz ar Jura Joneļa Daugavpilī iestudēto “Purva bridēju(-iem)”, Reiņa Suhanova “Pazudušo dēlu” Valmierā un Elmāra Seņkova “Trīni” Nacionālajā teātrī. Un pēkšņi ieraugi to seksuālo dzirksti, ko jau pirms Freida laika Blaumanis ir dziļi iekodējis savos varoņos, mūsu rāmajos, šķietami pelēkajos latviešos.
