“Meklēju glābiņu ezoterikā, nonācu līdz lielām bailēm”. Rudītes Skroderēnas pieredzes stāsts 0
“Man ir tikai 41 gads, bet šķiet, ka esmu nodzīvojusi vismaz četras dzīves,” saka fitnesa trenere Rudīte Skroderēna. Cauri grūto pārbaudījumu laikam viņa laipoja kā pa biezu miglu, cīkstēdamās ar slimību, cenšoties visu varēt pati, būt perfekta.
Kādu laiku Rudīte pārāk aizrāvās ar ezoteriku. “Esmu maksimāliste – ja gribu kaut ko uzzināt, urbjos dziļumā. Iedziļinājos jogā, hinduismā, vēdiskajās gudrībās, klausījos Torsunovu, apmeklēju kursus dziedniecības akadēmijā, apguvu čampi un jumeiho masāžas, darbojos ar svārstiņu. Mēģināju dzīvot saskaņā ar to visu, kļuvu arī par veģetārieti.
Man šķita, ka es palīdzēšu cilvēkiem, dziedināšu viņus, zināšu pateikt, kas notiks nākotnē.
Ja kāda metode pievīla, to atmetu, bet turpināju iet šo ceļu, nebeidzu maldīties.
Reiz, kad ilgstoši grimu zemapziņā, man parādījās velns. Redzēju to tikai mirkli, bet tas bija tik briesmīgi, ka grūti pat izstāstīt. Pārņēma milzīgas bailes, nodomāju – tā, viss! Sapratu, ka ne jau fiziski miršu, bet iznīkšu garīgi.
Nekas cits nenāca prātā, tāpēc sāku ātri skaitīt Tēvreizi. Tumšais atkāpās.
Būtībā visu laiku meklēju Dievu, tikai to nesapratu. Atsāku iet baznīcā, aizgājām abas ar meitu. Tikko ienācu, mani pārņēma savāda laimes sajūta. Jutos, kā atgriezusies mājās.
Tomēr tumšais mani tik viegli vaļā nelaida, bija smagi, rādījās murgi. Ne velti saka – par visu jāmaksā. Uz baznīcu gāju katru dienu, kamēr sajutu dziļu mieru, harmoniju, spēju dzīvot tālāk.”
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C oktobra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
