Meklējot ticību . Saruna ar jauno grafiķi Kati Krolli 2
Kati Krolli interesē cilvēka būtnes pamata struktūras – jau viņas Purvīša balvai nominētais kopdarbs ar Ati Jākobsonu „Patiesība ir vienkārša” aicināja atgriezties pie dabiskā, kopā ar Valteru Sīli veidotajā izrādē „Hipnotizē mani” Kate kā telpas radītāja un aktrise aicināja saprast cilvēku vēlmi ticēt pārdabiskajam. Pēdējā gada laikā, studējot Francijā un ceļojot uz Kirgizstānu, māksliniece pievērsusies ticības fenomenam, kas ir katras mūsu neapzinātās izvēles pamatā. Kates Krolles pirmā personālizstāde „Mūsu sirdis pieder mums” izstāžu zālē „Arsenāls” ar attēla, skaņas un teksta palīdzību, iesaistot arī fiziski neierastās izjūtas, skatītājam piedāvā kļūt par personīga ticības apliecinājuma – rituāla liecinieku.
Nē, slavenais grafiķis Gunārs Krollis nav mans radinieks, smejas Kate, kārtējo reizi atvairot šo tik bieži uzdoto jautājumu par uzvārdu sakritību. Un tas, ka Mākslas akadēmijā savulaik pabeigusi tieši grafiķus, arī ir tikai nejauša žanru sakritība. Kate skaidro, jā, mākslinieki viņas senčos tomēr esot – vecvecmāmiņas brālēni, Latvijas laika gleznotāji Arnolds Nulītis un Vilis Linga, Purvīša skolnieks. Bet viņa ir sava ceļa gājēja. Meklētāja. Dažādos medijos. „Jau studiju laikā sāku jaukt grafiku kopā ar objektiem, instalācijām, nepietika ar vienu mediju,” saka Kate.
„Ar katru darbu, ko taisu, daru ko tādu, ko nekad iepriekš neesmu darījusi. Tas nav apzināti, drīzāk instinktīvi. Laikam vajadzīgs jauna apgūšanas, izzināšanas moments,” saka Kate. Jau veidojot maģistra darbu akadēmijā Kate klasiskajiem ofortiem „piejaukusi” instalāciju ar skulptūras elementu – toreiz tā bija silikonā lieta galvas forma, arī kaut kas no animācijas. „Jau toreiz mocījos, nu kāpēc es nevaru darīt to, ko pārzinu, celt līmeni vienā konkrētā jomā, bet atkal jāiet nezināmā virzienā. Sapratu, laikam jau tieši tas mani pievelk. Varbūt tas nav apzināti, drīzāk instinkts vai intuīcija, kam ļaujos.”
Izdzīvošanas skola ar franču ēdienkarti
Kate tikko pārbraukusi no Francijas, kur nelielā pilsētiņā pie pašas Beļģijas robežas jau gadu studē „Le Fresnoy” Nacionālajā laikmetīgās mākslas skolā. Došanās uz Franciju ir viens no lēmumiem dzīvē, kurus neizdarām apzināti, pasmaida Kate. Ja gribat – došanās nezināmajā. Pēc studijām Mākslas akadēmijā un laika, kas pavadīts starpžanru meklējumos kino un teātra jomā, viņa atgriezusies pie mākslas. Lai gan, viņasprāt, medijam mākslā ir otršķirīga loma. Kati mulsina vēlme pakārtot mākslinieka darbu medijam, kādā viņš strādā. „Ir jocīgi, kad tev prasa, ko tu dari, un visi gaida, ka tu teiksi – esi, piemēram, gleznotājs vai mediju mākslinieks. Joprojām par mani mēdz teikt, ka esmu grafiķe. Bet es arī taisu video, reizēm arī zīmēju, idejas vārdā arī veidoju, gleznoju uz sienām. Medija ierobežojums manā gadījumā nedarbojas, un es nemaz negribu, lai tas darbotos.”
Nezinot franču valodu, viņa devusies uz pilnīgi svešo Parīzi. „Bija skaidrs, ka tai jābūt lielpilsētai, vietai, kurā nav daudzu draugu, kā tas ir, piemēram, Berlīnē. Biju mazliet nopelnījusi, strādāju par kostīmu mākslinieka asistenti Aika Karapetjana filmā „Cilvēki tur”. Parīzē mani gaidīja izdzīvošanas cīņa. Strādāju par pusdienu izvadātāju, iedzīvojos stipros kāju muskuļos, bet pirmais, ko iemācījos franciski, bija ēdienkarte,” pasmaida māksliniece. „Atskatoties redzu, tas bija vērtīgs laiks. Pieaugšanā. Iedzīvoties tur īsti neizdevās, taču atgriezusies Latvijā, sapratu, ka vēlos turpināt mācīties.”
„Le Fresnoy” skola, kurā studē 48 mākslinieki ar augstskolas izglītību no visas pasaules, šķitusi piemērotākā izvēle. „Te medijs nav ierobežots. Šeit ir satikušies gan skaņu, gan instalāciju, video mākslinieki. Galvenais ir tas, ko gribi pateikt. Ir labi, ka visi mācāmies kopā, lai arī izteiksmes veids nav līdzīgs. Tas paplašina redzesloku. Lielākā vērtība ir satiktie cilvēki, personības, telpa, ko viņi rada. Tas veido sajūtu, ka jūties piederīgs.”
Tomēr Kate novērtē arī Latvijā iegūto pamatu, sakot: „Esmu ļoti priecīga par to, ko esmu ieguvusi Latvijā. Attieksme pret darbu ir citāda nekā daudzviet ārzemēs. Latviešiem attieksme ir daudz nopietnāka. Priecājos, ka jūtu to arī sevī. Pašam ir kvalitātes prasības pret sevi. Man pašai ir ļoti svarīga šī akadēmiskās mākslas bagāža.”
Varones ceļojums sniegotos kalnos
Atskatoties Kate teic, došanās nezināmajām neapzinātā izvēle rīkoties tā un ne citādi, pašai no darbības kļuvusi par tēmu. „Ir brīži, kad dzīvē izdarām izvēli tikai tāpēc, ka sajūtam – tā ir jādara. Pamatot šādu izvēli parast ir grūti, bet ir skaidrs, ka cits variants nevarēja būt. Tā vienkārši notiek,” prāto Kate. „Izdarot šādu izvēli, ir skaidrs, ka ir ļoti stipri jātic. Mani interesē tas, kādēļ izdarām kādu izvēli neapdomājoties. Svarīgs ir ticības fakts. Manuprāt, ticība ir cilvēka būtnes pamatvajadzība. Acīmredzot, arī es pati vienmēr no jauna dodoties nezināmajā, meklēju šos savas ticības apliecinājumus.”
Februārī māksliniece divas nedēļas kopā ar operatoru devās uz Kirgizstānu, apvidu, kur Pamira grēdā slejas „septiņtūkstošnieks” – Ļeņina smaile, bet ziemā temperatūra noslīd līdz mīnus divdesmit septiņiem grādiem.
„Katrā ticības praksē svarīga ir vieta, kas ir svēta. Piemēram, kristietībā tā ir baznīca. Mana katedrāle ir daba. Man vienmēr bijusi doma par kalniem kā par kaut ko svētu, kaut ko augstāku. Latviešiem kalni vispār šķiet kaut kas nezināms un maģisks. Mana vīzija ir kalni sniegā. Otrkārt, tie ir rituāli, ko veic. Sapratu, ka mans rituāls ir došanās nezināmajā ceļojumā. Aizrāvos ar šamanisma pētīšanu, salasījos amerikāņu mitoloģijas pētnieku Džozefu Kempbelu, kurš runā par varoņa mītisko ceļojumu. Draudzene antropoloģe devās uz Kirgizstānu rakstīt doktora darbu, un tas bija pirmais impulss manai interesei par šo zemi. Sāku pētīt, ka ir ļoti daudz sakritību ar manu ideju, jo Kirgizstāna ir viens no pasaules šamanisma centriem. Senā tradīcija piedzīvojusi daudzas metamorfozes no pareizticības līdz islāmam. Mani aizrāva Kempbela doma, ka jebkurai reliģijai, ticībai, pasakām, teikām ir vienojoša pamatstruktūra. Kirgizstānā musulmaņu rituāli sajaukušies ar vietējām paražām, rituāliem. Ja viņiem, piemēram, ir veselības problēmas vai kas slikts gadījies, viņi kāpj kalnā un dzied dziesmas, veic šamaniskus rituālus. Man ir būtiski runāt par to, ka nav svarīgi, pa kādām reliģijām esi svaidījies, svarīgi, ka tu atrodi savu veidu, kā ticēt un kā tu savu ticību piekop. Sapratu, ka viss sakrīt, ir jābrauc. Šis bija mans varoņa ceļojums uz sniegotiem kalniem.”
„Man bija tikai ideja, bet nezināju, kā to īstenot. Es meklēju sievieti, kas iet veikt rituālu kalnos, lai veiktu kādu metamorfozi. Ko tādu saplānot pirms brauciena, protams, nevarēja. Bija jāpaļaujas, ka kaut kur nonāksi un varbūt kaut ko piedzīvosi. Pilnīga paļaušanās. Man izdevās satikt to sievieti. Teorētiski es braucu uz filmēšanas vietu, bet tas kļuva par kaut ko vairāk. Tā kļuva par spēcīgu pieredzi, kurā filmēšana kļuva pakārtota. Tur ir skarbi un skaisti. Gan cilvēki, gan daba. Ūdens ir upē, tualete – caurums aiz mājas. Tur valda musulmaņu likumi un naturāla saimniecība. Zirgi, kuri, vedot kalnos filmētājus, līdz vēderam grimst sniegā.”
Uz izstādi Rīgā no Parīzes atceļos ekspedīcijas „iznākums” – Kirgizstānā uz lentas filmētais video, skaņas un teksta materiāls. „Nezinu, vai šo darbu var vārdos izstāstīt. Tu skaties un mazliet esi pats iesaistījies instalācijā. Tā drīzāk ir pieredze, kas ar tevi noteikt. Man būtu svarīgi, ka cilvēki aiziet un kaut ko piedzīvo Man nav viena obligātā vēstījuma, kuru es gribētu, lai uztver manu darbu skatītājs. Tas, kā cilvēki to saprot, ir viņu interpretācija un sajūta. Protams, ir kaut kas, ko vēlos pateikt, bet pati nemaz nevaru to vārdos izskaidrot. Mana valoda ir māksla. Stāsts par iekšējo ticību, kas liek mums virzīties dzīvē uz priekšu.”
