Pilnībā viss izmirt nevarēja nekad 1
Žoržs Kivjē par globālo izmiršanu pirmiemeslu uzskatīja jūras plūdus, taču mūsdienu ģeologi šo hipotēzi neapstiprina. Lai applūdinātu visu sauszemi, izņemot visaugstākos kalnus, un iznīcinātu lielāko daļu sauszemes apdzīvotāju, nepieciešami vismaz divi nosacījumi: Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšana par vairākiem simtiem metru un ļoti ātrs šā notikuma risinājums pilnā mērogā. Mūsu dienās, kad vidējais kontinenta augstums virs jūras līmeņa ir 670 metri, ir nepieciešams, lai Pasaules okeāna kopējais apjoms palielinātos vismaz divas reizes. Tāds notikums Zemes pastāvēšanas vēsturē nekad nav bijis, jo nekad nav bijis un diezin vai arī jebkad nākotnē būs tāds brīvā ūdens daudzums.
Pasaules okeāna līmeni regulē divas galvenās parādības – kontinentu ledāju kopējā laukuma izmaiņas un okeānu vidusdaļā esošās kalnu grēdu ķēdes. Sevī milzīgas ūdens masas iekļaujošo ledāju palielināšanās un okeānu vidusdaļas kalnu grēdu saspiešanās izraisa to, ka okeāni un jūras atkāpjas, nosusinot lielas šelfa teritorijas. Savukārt pretējie procesi – ledāju kušana un zemūdens kalnu tīklojuma palielināšanās, kas sekmē lielu ūdens masu izspiešanu no okeāna – rada Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanos.
Šo divu faktoru sakritība var izraisīt būtisku jūras līmeņa celšanos, kā tas noticis krīta perioda vidusdaļā pirms aptuveni 90 miljoniem gadu. Visjaunākie aprēķini liecina, ka toreiz Pasaules okeāna līmenis pacēlies par 250 metriem, applūdinot ļoti lielas sauszemes platības. Tomēr, lai paustu uzskatu, ka šī paaugstināšanās vērtējama kā katastrofiski plūdi, traucē šo notikumu lielais ilgums laikā – vairāki miljoni gadu, jo tieši tik ilgs bijis zemūdens kalnu grēdu pieaugšanas process. Okeāns uzbrūk visnotaļ nesteidzoties, atkarojot sauszemei ne vairāk par vienu milimetru gadā, un tādam tempam dzīvnieku pasaule ir spējīga sekmīgi pielāgoties, tāpēc nevar būt runas par kaut kādu masveida izmiršanu.
Lokāli plūdi jeb tātad ļoti ātra sauszemes applūšana pagātnē gan notikusi visnotaļ bieži, taču vienalga tas bijis ļoti ierobežotā telpā, visu planētu tie nekad nav aptvēruši un nav arī nodarījušu vērā ņemamu kaitējumu sauszemes apdzīvotājiem. Vislielākie pilnībā apstiprinātie plūdi notikuši pirms sešiem miljoniem gadu Vidusjūras teritorijā. Tajā laikā Vidusjūra, būdama izolēta no Indijas un Atlantijas okeāna, bija izžuvusi. Šo posmu šā reģiona vēsturē dēvē par Mesīnas krīzi – atbilstoši Sicīlijas provinces nosaukumam, kur jau kopš senatnes bijuši lieli sāls krājumi. Ģeoloģi gluži precīzi noteikuši, ka Mesīnas krīze tuvojusies noslēgumam pirms 5,33 miljoniem gadu, kad Atlantijas okeāna ūdens sāka pa tektoniskajām plaisām nākt iekšā Vidusjūras lielajā bedrē. Tad ūdens iežos jau izgrauza pietiekami platu gultni – tagadējais Gibraltāra šaurums – un ūdens jau gluži kā no ūdenskrituma iešļācās sausajā, sāls klātajā līdzenuma bedrē.
Vidusjūras piepildīšana notikusi ļoti ātri – aptuveni 15–20 tūkstošu gadu laikā, un vienlaikus tajā uz dzīvošanu apmetās parastie jūras iemītnieki. Hipotēzi par katastrofāli ātru Vidusjūras piepildīšanos ar ūdeni pirmie izvirzīja krievpadomju ģeologi, kuri pagājušā gadsimta 70. gados strādāja Ēģiptē, palīdzot būvēt Asuānas aizsprostu. Veicot urbumus un analizējot iegūtos iežus, viņi gluži nejauši atrada seno Nīlas gultni, kas bija pilna ar jūras nosēdumiem. Mesīnas plūdi ļoti būtiski iespaidoja attiecīgā reģiona klimatu, taču tie neizraisīja vērā ņemamu pārkārtošanos biosfērā.
Mūsdienās atjaunoto un uzlaboto Kivjē teoriju dēvē par neokatastrofismu, un tajā ir ļoti daudz pieņēmumu, kuriem pagaidām nav faktisku pierādījumu. Jaudīga vulkānisma laikmetus neviens neapšauba, jo tie atstājuši konstatējamas pēdas zemes garozā, taču asteroīda nokrišanu un jo sevišķi precīzu šā iespējamā notikuma laiku pierādīt ir ļoti grūti. Turklāt abos gadījumos ir grūti konstatēt, tieši kādā veidā katastrofas sekas izraisīja sugu masveida izmiršanu.
Pagaidām nav arī skaidrojuma tam, ka atsevišķas lielās katastrofas – piemēram, bazalta izvirdums Dienvidamerikas un Āfrikas teritorijā pirms 130 miljoniem gadu – nav izraisījušas dzīvo organismu masveida izmiršanu. Ne gluži visām izmiršanām Zemes vēsturē (tādas kopumā esot sešas) izdevies piemeklēt tieši katastrofiskos iemeslus. Faktu nepietiekamības dēļ vēl ir grūti spriest par to, cik spēcīga bijusi katastrofu ietekme uz dzīvības evolūciju, tomēr zinātnieki, tostarp arī tie, kuri atbalsta neokatastrofismu, vienā jautājumā ir vienisprātis, proti, pat visjaudīgākā un postošākā no visām pagātnes katastrofām nespētu iznīcināt pilnībā visu dzīvību uz Zemes. Raugies, kā vien vēlies, bet – allaž palicis kaut kas pietiekami būtisks, kas ļāvis atsperties dzīvošanai jauniem planētas iemītniekiem. Bet – vai tā būs vienmēr?
