Asteroīda hipotēze 1
Par to, kas šajās tūkstošgadēs notika uz sauszemes, var tikai izteikt minējumus, jo sauszemes nogulumos nav novērojamas tik skaidras un precīzas robežas, kā tas ir zemūdens slāņos. Tostarp pētnieki visnotaļ precīzi konstatējuši, ka tā laika sauszemes galvenie saimnieki – visa veida un kopumā ļoti lielā skaitā bijušie dinozauri un pterozauri – nav pārdzīvojuši šo robežu.
Kas tad īsti bija tie notikumi pirms 65 miljoniem gadu, kas tik skaidri nodalīja ģeoloģiskās ēras un kļuva par globālu pārmaiņu iemeslu? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, pētnieki sāka pētīt kosmiskos faktorus. 20. gadsimta vidū astrofiziķi atklāja supernovu tapšanas procesu, kas saistīts ar kolosālas enerģijas izmešanu, savukārt paleontologiem radās pieņēmums, ka šī pēkšņi atbrīvojusies enerģija, sasniegusi Zemi, varēja noraut tai magnetosfēru, kas aizsargāja planētu no iznīcinošā starojuma, tādējādi nolemjot to un tās apdzīvotājus iznīcībai. Tiesa, pētniekiem tā arī neizdevās pārliecinoši pamatot šo hipotēzi arī pēc visrūpīgākās ģeoloģiskās hronikas izpētes.
Turklāt ļoti drīz radās cita ideja par kosmisko katastrofu, kas pietiekami ātri iekaroja popularitāti. Amerikāņu ģeofiziķis Volters Alvaress netālu no itāļu pilsētiņas Gubio smalkā māla slānī izrakumos atklāja skaidru mezozoja un kainozoja ēru robežu, kas saturēja neparasti daudz irīdija, proti, tā līmenis vairākus simtus reižu pārsniedza tā vidējo koncentrāciju parastajos kalnu iežos. Voltera tēvs atomfiziķis Luiss Alvaress palīdzēja rast šai parādībai skaidrojumu. Izrādās, uz Zemes nokritušo meteorītu atlūzas arī satur daudz irīdija un vēl citus platīna grupas metālus. Un tas nozīmē tikai to, ka šie elementi māla slānī varēja nokļūt kāda kosmiska ķermeņa trieciena rezultātā.
Alvaresi ieinteresējās par meteorīta iespējamās nokrišanas laika sakritību ar dinozauru bojāeju, savienojot šos divus notikumus vienotā “asteroīdu ziemas” hipotēzē, proti, analoģiski tā dēvētajai “kodolziemai”: ja vismaz 10 kilometru diametrā liels asteroīds, kas lido ar ātrumu 20 kilometri sekundē, ietriecies Zemē, tad katrā ziņā notikusi kolosāla enerģijas izmešana, kas 10 000 reižu pārsniedz visus patlaban Zemes iedzīvotāju rīcībā esošos kodolkrājumus. Liela daļa mezozoja iemītnieku gāja bojā acumirklī – jau no trieciena un karstuma viļņiem, savukārt atlikušie pakāpeniski, bet vienlaikus arī gana strauji izmira no šīs sadursmes sekām. Proti, atmosfēru piepildījušie putekļi aizsedza ceļu saules stariem, iesākās temperatūras pazemināšanās, tādējādi bez gaismas un siltuma palikusī augu valsts aizgāja bojā. Un tam tūlīt pat sekoja bez barības palikušo dzīvnieku izmiršana.
Pēc tam kad Alvaresi 1980. gadā žurnālā Science publicēja neliela apjoma rakstu, globālajām katastrofām veltīto materiālu daudzums pēkšņi palielinājās teju simtkārt. Vispirms jau pētnieki meklēja pierādījumus fiziķu izvirzītajām atziņām, kas tik tiešā mērā skāra paleontologu intereses. Un jāatzīst – atrada patiešām daudz: faktiski visos šķērsgriezumos, kur 65 miljonus gadus vecā robežas josla bija izteikta pietiekami skaidri, konstatēta irīdija anomālija, kā arī kvarca kristāli ar šoka struktūru, proti – ar mazām paralēlām plaisām, kas rodas ļoti liela spiediena apstākļos. Konstatēti arī tektīti – liela meteorīta triecienā pret kalnu iežiem izkusušās masas atdzisušas lāses, kā arī kvēpu slāņi. Tāpat atklāja arī Čiksuluba krāteri Meksikā, kura izveidošanās laiks aptuveni sakrīt ar konkrēto robežu.
