Vidusjūras izžūšana 1
Daudzās vietās uz Zemes, kur senais jūras dibens iznāk virspusē, var redzēt māla slāni, kas izveidojies pirms 65 miljoniem gadu. Tieši atbilstoši šim slānim ģeologi iezīmē mezozoja un kainozoja ēru robežu. Savukārt gluži nesen visnotaļ zīmīgu šādas robežas piemēru pētnieki atklājuši Spānijas dienvidaustrumos netālu no nelielā Karavakas ciemata. Tas ir tikai dažus milimetrus biezs rudas krāsas māla slānis, kas iespiedies daudzu metru biezā merģeļu slānī.
Savukārt zem šā slāņa atrodamas mezozoja ēras jūras apdzīvojušu dažādu dzīvnieku atliekas – lielo ķirzaku, amonītu gliemežnīcu un sīko planktona būtņu foraminīferu un kokolitoforīdu –, no kā savulaik veidojušās kaļķa dūņas, kas savukārt laika gaitā pārveidojušās kaļķakmens iežos merģeļos. Retāk sastopamas pārakmeņojušās sīko gliemežu čaulas, par kuriem zināms, ka tie aprijuši māla daļiņas, sapresējot tās kumšķos, ko dēvē par peletām, un tādā veidā nogādājuši šo materiālu jūras dibenā, veidojot tur nosēdumu masu.
Un tad “pēkšņi” visi šie dzīvnieki pazuduši, tādēļ pilnībā pārtrūkusi kaļķa nosēdumu veidošanās, savukārt māla daļiņu uzkrāšanās samazinājusies par vairākiem simtiem reižu – par to liecina salīdzinoši vājā pierobežas slāņa kvalitāte. Vairākus tūkstošus gadu jūra bijusi praktiski neapdzīvota, bet tad dzīvība atkal atsākusi savu uzvaras gājienu, un ģeoloģiskā hronika fiksējusi nepārprotamu tās atjaunošanos, kas iesākusies ar neapturamu dažu izdzīvojušo foraminīferu sugu vairošanos, un to pēcteču gliemežnīcas tad arī veidoja jaunos baltā merģeļa slāņus.
Tajā laikā, kad Āfrikas austrumdaļā australopiteku senči pamazām apguva savannu, iespaidīgu ekoloģisko krīzi pārcieta Vidusjūra – augošās kalnu grēdas pārcirta tās saskarsmi ar Indijas un Atlantijas okeānu, un ūdens nepietiekamības dēļ jūra pamazām izžuva. Milzīga bedre, dažviet līdz pat pieciem kilometriem dziļumā, vairākus simtus tūkstošus gadu bija faktiski bez ūdens. Taču krīze strauji un negaidīti beidzās, kad Atlantijas ūdeņi izlauzās cauri Gibraltāra līcim.
Pētnieki pauž, ka šeit izšķirošā loma varēja būt vienlaikus trim faktoriem: Pasaules okeāna līmeņa celšanās, tektoniskie procesi un milzu bedres sienu erozija. Jūras ūdens šļācās iekšā pa visām iespējamām vietām, izveidojot arī mūsdienās vislielāko ūdenskritumu. Vidusjūras izžūšana un katastrofiskā atkal piepildīšanās ar ūdeni fiksēta vairākus kilometrus biezajos sāls un ģipša slāņos, neskaitāmajās alās, zem ūdens apglabātajos upju kanjonos un Gibraltāra šauruma terasveida reljefā.
