Vissenākā zināmā globālā katastrofa 1
Pie idejas par ģeoloģiskajām katastrofām zinātnieki atgriezās aptuveni simtgadi vēlāk, kad pēkšņi pievērsa uzmanību tam, ka Zemi apdzīvojošo organismu dažādības pieaugums pārtrūcis vismaz divas reizes, un iestājusies grandioza to samazināšanās. Šie pārrāvumi sakrīt ar ģeoloģisko ēru, konkrēti – paleozoja, mezozoja un kainozoja robežām.
Vismasveidīgākā dzīvo būtņu izmiršana visā Zemes vēsturē notikusi pirms 251 miljona gadu, pašās paleozoja ēras beigās. Vismaz 90% jūras un 70% sauszemes sugu uz visiem laikiem pazuda no Zemes – palika tikai vissīkākie un vienkāršākie organismi. Pasaules okeānā apstājās rifu veidošanās, lai gan iepriekš tie bija izplatīti visās pasaules jūrās, savukārt uz sauszemes beidzās ogļu veidošanās, jo bija pilnībā izzuduši leknie meži, kurus veidoja senās paparžveidīgo un kailsēkļu koku sugas.
Gigantiska mantijas vielas plūsma pacēlās no Pangejas ziemeļaustrumu daļas – tur, kur izvietojusies Sibīrija – dzīlēm un izkausēja akmens apvalku. Bazalta lavas un pelnu izvirdums turpinājās vairākas tūkstošgades un sakrita ar planētas vēsturē vismasveidīgāko dzīvnieku izmiršanu. Tieši sastingušās bazalta plātnes veido raksturīgo Austrumsibīrijas daudzpakāpju ainavu daudzos šā apvidus paaugstinājumos, piemēram, Putorana plato un citos.
Pētnieki turpina meklēt šīs masveida izmiršanas iemeslu gan pašas biosfēras stāvoklī, gan ārpus tās. No iespējamiem ārējiem iemesliem visbiežāk min katastrofu, ko izraisījuši jaudīgi vulkānu izvirdumi Sibīrijas austrumu un daļēji arī rietumu daļā. Atbilstoši ģeoloģiskajiem mērogiem tas bijis īslaicīgs notikums, kas tomēr ļoti ievērojami ietekmējis biosfēru. Tā pēdas fiksētas plašu bazalta slāņu vairāku kilometru biezumā, ko dēvē par Sibīrijas trapiem.
Šie slāņi, atbilstoši ģeoloģiskajiem mērogiem, veidojušies salīdzinoši neilgā laika posmā – aptuveni 160 000 gadu, un varbūt pat vispār tikai 8000 gadu laikā. Bazalta lava noklāja vismaz septiņus miljonus kvadrātkilometru lielu sauszemes platību, no zemes dzīlēm virspusē izlauzās 2–3 miljoni kubikkilometru vulkānisko materiālu, tostarp arī miljoniem gigatonnu oglekļa dioksīda. Turklāt šīs pēdējās vielas saturs atmosfērā palielinājās 7–10 reizes. Lai to puslīdz apjēgtu, mēģināsim iedomāties: ja cilvēce šīs simtgades laikā spētu sadedzināt pilnībā visu izrakteņu degvielu, ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā palielinātos “tikai” divas trīs reizes. Vēl vairāk – pateicoties iztvaices gāzu un par savdabīgām saules baterijām pārvērsto mākoņu, kurus veido virs visas planētas izkliedēto lielāko vulkānisko pelnu daļiņas, ietekmei radās okeāna virsējo slāņu strauja uzkaršana, kuras laikā atbrīvojās miljardiem tonnu metāna, ko iepriekš sevī slēpa šelfa ledus kristāli.
Šī gāze ir viens no iespaidīgākajiem tā dēvētā siltumnīcas efekta veidošanās faktoriem, turklāt tā arī pietiekami strauji oksidējas, izsūcot no atmosfēras skābekli. Vispārējo šo atmosfēras izmaiņu izraisīto efektu vēl pastiprināja tā laika planētas savdabīgā paleogrāfija – visi kontinenti bija savienoti vienotā superkontinentā, ko dēvē par Pangeju, un tas pletās no viena pola līdz otram. Attiecīgā Sibīrijas platforma atradās superkontinenta ziemeļaustrumu daļā. Virs Pangejas centrālās, no piekrastes maksimāli attālinātās daļas, kas bija pietiekami plaša, praktiski nekad nelija lietus, tā bija pilnībā sausa un neapdzīvota. Sauszemes dzīvnieki bija sakoncentrējušies galvenokārt Pangejas nomalēs, kuras veidoja kalnu grēdas, un pamazām sāka virzīties uz superkontinenta dienvidu jeb antarktisko piekrasti, kur tajā laikā valdīja visnotaļ maigs, bet ne karsts klimats. Savukārt straujā skābekļa daudzuma samazināšanās atmosfērā dzīvi kalnos padarīja neiespējamu, puslīdz apdzīvoti palika tikai nelieli zemieņu iecirkņi.
Tādā situācijā visnelabvēlīgākajos apstākļos bija nokļuvis vairums reptiļu un zivju, kā arī dažādi ūdensaugi, koraļļi, sūkļi. Pirmie cieta skābekļa nepietiekamības dēļ un no saindēšanās ar ogļskābo gāzi, savukārt otrus pazudināja skābes līmeņa pieaugums jūras ūdenī, kas tā notika tāpēc, ka ūdenī izšķīda pārlieku liels daudzums ogļskābās gāzes. Izdzīvoja tikai dažas virszemes amfībijas un reptiļi, piemēram, proterozuhiji – dinozauru priekšteči, sinodonti – zvērveidīgās ķirzakas un zīdītāju priekšteči, kā arī listrozauri – iepriekšējo attālie radinieki. Tie visi galvenokārt bija neliela izmēra dzīvnieki, kuriem aktivitātes uzturēšanai vajadzēja mazāk enerģijas, proti, mazāku skābekļa patēriņu. Listrozauriem savukārt vajadzēja daudz gaisa, respektīvi – skābekļa, jo tiem bija palielināts krūšu kurvis un tās galvaskausa daļas, kas saistītas ar elpošanu.
No jūras dzīvniekiem šo katastrofu pārdzīvoja arī vissīkākās foraminīferas, brahiopodi un divvāku gliemeži, jo tiem bija mazāk nepieciešams gan skābeklis, gan vispār barības vielas. Savukārt šo sugu izmēros lielākie brāļi pilnībā izzuda. Ne mazāk cieta arī sauszemes flora, jo vulkānu izdalījumi ar augsto hlora saturu sagrāva ozona slāni, un skarbs ultravioletais starojums nesaudzīgi sakropļoja visas vēl neattīstītās sporas, savukārt sēra lietus izdedzināja lapotni, bet pēdējās dzīvības sulas no mirstošajiem kokiem izsūca strauji uzplaukusī sēņu populācija. Iepriekšējais bioloģiskās daudzveidības līmenis uz Zemes atjaunojās tikai pēc 60 miljoniem gadu, tuvojoties juras perioda vidum.
