Meklējot senatnes katastrofu atbalsis 1
Nezināmais par zināmo – Katastrofa
Autors – Jānis Grīnbergs
Meklējot senatnes katastrofu atbalsis
Ilgu laiku globālās katastrofas, kas varēja ietekmēt Zemes dzīves evolūciju, zinātniekus interesēja salīdzinoši maz. Ģeologiem un paleontologiem svarīgāk bija saprast nepārtraukto sugu mainību – gan to izzušanu, gan rašanos no jauna. Un tikai salīdzinoši nesen, proti, pagājušā gadsimta vidusdaļā, kad atklāja, ka masveida izmiršana laika ziņā sakrīt ar katastrofāliem notikumiem, piemēram, vulkānu izvirdumiem un meteorītu nokrišanu, tos sāka apgūt mērķtiecīgāk.
Masveida izmiršanas cēloņi
Pirmo reizi par katastrofām, kas pagātnē notikušas uz Zemes, 19. gadsimta sākumā ierunājās franču dabaspētnieks Žoržs Kivjē. Viņš saprata, ka pagājušo laikmetu dzīvnieki nav bijuši līdzīgi mūsdienu dzīvniekiem un, piemēram, ihtiozauru un pleziozauru kauli atrodami noteiktos Alpu ledāju slāņos, taču vēlāka laika veidojumos tos meklēt ir bezjēdzīgi. Savukārt lamantīnu un roņu kauli, gluži otrādi, nav jāmeklē līdzās ihtiozauru atliekām. Kivē bija pieredzējis salīdzinošais anatoms, kurš izstudējis plašas dzīvnieku mūmiju kolekcijas un to akmens bareljefus, kurus Napoleona kareivji izveduši no Ēģiptes, un viņš skaidri redzēja, ka 2000–3000 gadu laikā dzīvnieku sugas nav mainījušās.
Lai uz Zemes, kas, kā tolaik uzskatīja, eksistējusi ne vairāk par 100 000 gadu, notiktu biežas dzīvnieku sugu nomaiņas, vajadzīgi strauji ritoši, īslaicīgi un postoši notikumi. Kivjē piedāvāja ideju par periodiskām katastrofām, kuru upuri bijušas neskaitāmas sugas – vienas, kas apdzīvoja sauszemi, aprija plūdi, citas, kas mita ūdenī, pēkšņi kopā ar paceltu jūras dibenu nokļuva uz sauszemes…
Mūsdienu Meksikas teritorijas Jukatanas pussalas rajonā atrastais krāteris un īpašie kalnu ieži liecina par to, ka tur savulaik nokritis asteroīds. Tā nokrišana izraisījusi katastrofiskas sekas: triecienvilnis izdedzināja visu dzīvo lielā apkaimē, bet šaušalīgs cunami pārvērta tuksnesī visu piekrasti. Gigantiskais ūdens vilnis iznesa krastā jūras iemītniekus, piemēram, spirālveida gliemežnīcā ieslēptos moluskus amonītus un jūras ķirzakas mozazaurus. To atliekas nokļuva daudzu kilometru attālumā no ūdens un kļuva par barību tiem dažiem sauszemes dzīvniekiem, kuri spēja izdzīvot.
Asteroīdam triecoties pret zemi, tas faktiski iztvaikoja un no krātera izsita gaisā putekļu, pelnu un kodīga tvaika maisījumu, kas pacēlās augstu atmosfērā, saindējot to un aizsedzot sauli. Strauji iestājies aukstums un skābie lieti, kā uzskata pētnieki, ilguši ilgus gadus. Šā notikuma sekas bija 35% jūras iemītnieku sugu, kā arī visu lielo reptiļu – jūras ķirzaku, dinozauru un pterozauru – izmiršana.
