– Cik lielas iespējas ilgtermiņā mums būtu, ja izdotos pārdot Krievijā to daudzumu, kāds bija līdz krīzei? 24
– Ja tirgus atvērsies… Mums ir diezgan laba prasme strādāt ar krieviem, ne tikai lielajiem piena uzņēmumiem, bet arī kooperatīviem. Viņi sadarbojās ne tikai ar Maskavu, bet arī ar Sanktpēterburgu un Pleskavu. Savā laikā bija labs pieprasījums un ļoti laba cena dzīvām cūkām, kamēr vienā rītā ievedmuita bija 35%. Tā ir nestabilitāte tirdzniecībā ar Krieviju.
– Bet, ja būtu labi, par cik izdotos palielināt eksportu?
– Tajā līmenī, kāds tas bija, tas ir liels daudzums. No kopējā eksporta tie ir 35 – 38%, kas ir par daudz uz vienu valsti. Atsevišķi uzņēmumi pat 70 – 80% eksportēja uz Krievijas diviem vai trim tīkliem – tas ir ļoti augsts risks. Bet dzīvē tā ir – kamēr man labi iet, kāpēc tērēt papildu naudu un meklēt jaunus tirgus, ja man saka – dod tik šurp, esmu gatavs ņemt vēl. Tagad visi ir sasparojušies un gatavi tērēt daļu no saviem līdzekļiem, lai tiktu Azerbaidžānā, Kazahstānā, Uzbekistānā, Mongolijā, Ķīnā. Kazahstānā ir ļoti liels pieprasījums pēc svaigi saldētām zivīm, bet nevaram tur tikt, jo nav sertifikāta, lai varētu vest uz Muitas ūnijas valstīm. Ja tas būtu, mierīgi ejam garām Krievijas durvīm un braucam tālāk. Tas ir mūsu jautājums, bet arī politikas jautājums, kā Krievija uzvedas ar divām citām Muitas ūnijas valstīm. Bet ko mēs tur varam izdarīt? Krieviju regulēt mēs nevaram.
I. Bušmanis: – Braucot pa laukiem, reti kur var redzēt ganāmies govis. Tomēr statistika gan rāda, ka desmit gadu laikā govju skaits pieaudzis no 104 tūkstošiem līdz 130 tūkstošiem, toties ganāmpulku kļuvis trīs reizes mazāk. 2013. gadā darbību piena lopkopībā pārtraukušas 1996 saimniecības. Ko jūs sakāt šīm mazajām piena lopkopības saimniecībām? Jo lielsaimniecības ar saviem apjomiem, vienlaikus ar cenu un loģistikas ērtībām vēl kādus mazos var izspiest no tirgus. Ko viņiem darīt? Kooperēties un klonēt Straupi vai skatīties citā virzienā?
– Te saskaramies ar pretrunīgām lietām. Eiropa prasa, lai nauda tiktu ieguldīta ar lielāku atdevi, lai tiktu izpildīti dažādi nosacījumi. Bet kas notiek? Mums prasa darba ražīguma pieaugumu, produkcijas kvalitātes pieaugumu, produkcijas apjomu pieaugumu. Un otrs jautājums – būtu labi, ja laukos strādātu daudz vairāk cilvēku. Kā to salikt kopā? Piemēram, kokapstrādes darbnīcā Jaunpiebalgā strādā 50 cilvēki, bet ar darbaspēku ir sarežģīti. Es paskatos jaunās tehnoloģijas, nopērku divus trīs programmētos darbgaldus, uzstādu programmu, un man desmit cilvēku vietā palikuši divi. Visi rādītāji iet uz augšu strauji – darba ražīgums, izstrādes, bet kur paliek cilvēki? Kad pie Smiltenes izveidoja lielu zāģēšanas kombinātu, domāju, tāpēc desmitiem mazo zāģētavu pazuda un tiem večiem bija jāmeklē cits darbs. Kā to visu salikt kopā?
