No iznīcības paglābtais vešūzis, izjauktā un saliktā kapliča, Zaļā sinagoga – meklējam vecākās koka ēkas Latvijā 7
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļā sakarā ar renovāciju tika aktualizēta ziņa, ka Valmieras pilsdrupu teritorijā esošā vecā aptieka esot senākā koka ēka Latvijas pilsētās. Tās būvniecība pabeigta 1736. gadā, ko noskaidroja, veicot dendrohronoloģisko datēšanu.
Ārkārtīgi vērtīgā baroka laikmeta guļbūves ēka celta ļoti arhaiskā veidā ar tā laika būvamatniecībai raksturīgajiem elementiem un vairāk nekā divsimt gadus (1756–1965) tiešām arī kalpojusi kā aptieka.
Savukārt Kuldīgā, Baznīcas ielā 7, esošais piecu dzīvokļu koka nams, kas majestātiski slejas pie tā sauktā Latvijas Venēcijas tiltiņa Alekšupītes malā, var lepoties kā senākā koka ēka Kurzemē, pašreizējo veidolu iegūstot 1742. gadā.
Mājas greznums ir ieejas durvis ar virsgaismas lodziņu un viens no senākajiem vējrādītājiem ar mītiskā vienradža attēlu.
Vēl senāka koka būve saglabājusies Leišmalē, Grobiņas novada Bārtas pagastā. Tā ir Krūtes–Bārtas luterāņu baznīca (1648), kas nu atjaunota un kļuvusi par vienu no skaistākajiem sakrālajiem pieminekļiem Latvijā.
Starp veciem dievnamiem minama arī Jēkabpils Sv. Miķeļa luterāņu baznīca pilsētas centrā (Brīvības ielā 125A), kuras būvniecība uzsākta 1769. gadā.
No iznīcības paglābtais vešūzis
Lielplatones muižas kompleksā starp Sidrabenes un Platones upēm ietilpst kungu māja, kas muižnieku Hānu ģimenei celta 1838. gadā pēc Kurzemes guberņas arhitekta E. J. A. Štrausa projekta, kalpu māja, stallis, klēts, veļas māja (vešūzis) un parks ar dīķiem. 19. gs. beigās būvētais vešūzis pirms pāris gadiem atdzimis jaunā veidolā, jo, pārdzīvojot vairākas pārbūves, nav ticis ne laikazoba, ne cilvēku taupīts. Te bijusi gan Piena māja pēc Pirmā, gan dzīvokļi pēc Otrā pasaules kara.
Nu pēc atjaunošanas pirmajā stāvā iepazīstams veļas mazgāšanas process ar nepieciešamajiem piederumiem – katliem, baļļām pelnu sārma vārīšanai.
Otrajā stāvā saglabāta veļas žāvētava, bet trešajā stāvā iekārtota istabiņa vešerienei ar gultu, skapi un galdu. Neskatoties uz slikto tehnisko stāvokli, koka ēku izdevies ne tikai saglābt, bet arī atgriezt kultūrvidē kā savdabīgu 19. gs. saimnieciskās apbūves paraugu.
Izjaukta un salikta kopā
Bērzpils (Bēržu) kapu kapličai ir cits stāsts. Tās būvvēsture sākusies Zosuļos 1791. gadā, kur izbūvēta astoņstūru Jēzus Sirds kapela. Vēlāk klāt piecelta draudzes daļa, kā arī lievenis ar četrām kolonnām, trīsstūrveida frontonu un vēlajam klasicismam raksturīgām ārdurvīm un logiem.
1920. gadā kapliča tikusi pārvesta uz pašreizējo atrašanās vietu, taču laika gaitā zaudējusi daudzas oriģinālās detaļas un iegrimusi zemē, bojājot apakšējo baļķu vainagu.
Lai atjaunotu seno ēku, nācies pielikt lielas pūles, pēc oriģinālajiem fragmentiem izgatavojot jaunus logus, solus un altāri, restaurējot ārdurvis. Guļbūve pilnīgi izjaukta, lai to atkal saliktu kopā, papildinātu ar trūkstošajām detaļām, bet saglabājot autentiskumu.
Atkārtoti izmantoti apšuvuma dēļi un kaltās naglas, izbūvēts tonētas darvas skaidu segums, atjaunotas 19. gs. sākuma durvju vērtnes, kas aprīkotas ar kaltu kastes slēdzeni, māla klons un interjera priekšmeti. Lai gan kapliča vēl izskatās kā jauna, tās tēls izvēlēto apdares materiālu dēļ drīzumā nemanāmi pieskaņosies senākiem oriģināliem.
Zaļā sinagoga
Rēzeknē vissenākā koka ēka meklējama Krāslavas ielā – Zaļā sinagoga būvēta 1845. gadā un ir vienīgā no 11 šādiem ebreju lūgšanu namiem, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ar oriģinālo un vēlāk (1939. gadā un 20. gs. 70. gados) papildināto plānojumu tā ir arī vienīgā koka sinagoga Baltijā, kuru skāruši tikai nebūtiski pārveidojumi.
2016. gadā Zaļā sinagoga tika renovēta. Pamatapjoma austrumu pusē izvietota taisnstūra lūgšanu telpa divu stāvu augstumā, kurai blakus iekārtota mācību telpa. Otrajā stāvā var nokļūt pa koka kāpnēm. Tur izvietota sieviešu telpa, kas atdalīta ar logiem.
Ēka būvēta no guļbaļķiem uz laukakmeņu mūra cokola, apšūta horizontāli ar profilētiem, zaļā krāsā nokrāsotiem dēļiem un pārsegta ar lēzenu, četrslīpju jumtu. Fasādes veidotas klasicisma – ampīra stilā.
Kad tas būs ļauts, te atkal tiks rīkotas izglītojošas un kultūras aktivitātes, un apmeklētāji varēs apskatīt sinagogas unikālo iekārtojumu – zemgrīdas genizu – seno tekstu krātuvi, kurā zem stikla ievietoti restaurācijas gaitā atrastie artefakti, kā arī Pesaha svētku neraudzētās maizes – macas – cepšanas krāsni.
Skaties tepat Rīgā
Lielā mērā pateicoties dažādu vēsturisko stilu koka apbūvei, Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Ķīpsala, Kalnciema ielas kvartāls, Mūrnieku iela Grīziņkalnā un tās apkaime ir nozīmīgākās vietas galvaspilsētā, kur apskatāmas ne tikai atsevišķas koka būves, bet arī to ansambļi – labākie piemēri, kā koka apbūve saglabāta un piemērota mūsdienu sadzīvei, radot pievienoto vērtību pilsētvidē.
Salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, Rīgā koka ēkas celtas ilgāk – līdz pat 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam, kad pēc Vecrīgas nocietinājuma vaļņu nojaukšanas (1857–1863) izveidojās tagadējā bulvāru loka apbūve ar mūra ēkām.
Vēsturnieki izpētījuši, ka Rīgas koka apbūve ir retāk cietusi miera laika ugunsgrēkos, bet vairāk postīta kara apstākļos vai pat speciāli dedzināta kā 1812. gadā, kad, tuvojoties Napoleona karaspēkam, tika dota pavēle nodedzināt priekšpilsētas.
Tolaik apjomīgie ugunsgrēki izraisīja vētrai līdzīgus gaisa virpuļus, pakļaujot degšanai daudz plašāku apkārtni, nekā sākumā bija domāts. Par laimi, viss tomēr nepārvērtās pelnos un vecākās Rīgas koka ēkas datējamas arī ar 18. gadsimtu.
Pēc ugunsgrēka, atjaunojot koka apbūvi, jau lielākoties vadījās pēc Krievijas impērijas valdības noteiktajiem paraugfasāžu zīmējumiem, taču koka ēkas projektēja arī 19., 20. gs. mijas ievērojamākie latviešu arhitekti Eižens Laube, Jānis Alksnis un Aleksandrs Vanags.
Šobrīd Rīgā varētu būt aptuveni četri tūkstoši koka ēku un būvju.
Vajag tik meklēt
Samērā daudz koka namu atrodams ne tikai Kuldīgā, kuras vecpilsēta pretendē uz UNESCO pasaules kultūras mantojuma statusu, bet arī Liepājā, Aizputē, Jūrmalā un citās Latvijas pilsētās, taču ne visām koka ēkām lemts kļūt par arhitektūras pieminekļiem.
Ir arī nolaistas un nekoptas būves, jo nelabvēlīgie Latvijas klimatiskie apstākļi bez saimniekiem palikušām koka celtnēm ir ļoti postoši.
Jūrmalas vēsturiskajā ainavā izceļas 19. gs. un 20. gs. sākumā būvētās koka ēkas ar krāšņiem kokgriezuma dekoriem logu ailu, fasāžu un jumtu apdarē.
Lielākā daļa no tām ir bijušas vasarnīcas, tostarp arī Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros. Liepājā, Kungu ielā 24, un tās iekšpagalmā saglabājies unikāls koka ēku komplekss, kurā ievērojamākā ir Hoijeres kundzes viesnīca – tajā savulaik uzturējies Krievijas cars Pēteris I.
Interesantas ir vairāk nekā simt gadus vecās strādnieku koka mājas – pārsvarā vienkārši divstāvu nami, kas tomēr pārsteidz ar nelielām koka detaļām fasādē vai kokgriezumiem rotātām durvīm un logu rāmjiem un ieraugāmas Jaunliepājā, kā arī blakus Liepājas ezeram – Bērzu, Apšu, Ezera, Bernātu un citās ielās.
Jūrmalas parka tuvumā, bijušajos vasarnīcu rajonos (Dzintaru, Liepu, Peldu, Hika un Vites ielā) atrodamas Šveices stilā celtas koka ēkas ar smalkiem kokgriezumiem balkonos, kāpņu margās un fasādēs.
Pavasaris jau klauvē pie durvīm, atveriet un dodieties ceļā! Ja kaut kas no minētās koka apbūves ieinteresēja, tad virziens ir skaidrs.w
