Mazpilsētās un lauku novados trūkst dzīvokļu: kādēļ uzņēmēji tur nebūvē jaunus namus? 3
Par valsts piešķirtajiem aizdevumiem vietējās pašvaldības varētu būvēt jaunus īres namus, atjaunot vai pārbūvēt vecos, kā arī nopirkt jau gatavus, kuros izīrēt dzīvokļus par zemāku īres maksu nekā īres tirgū pieprasītā. Vienlaikus tiktu paplašināts to personu loks, kam pašvaldības drīkstētu piešķirt dzīvokļa pabalstus.
To paredz jau pagājušajā gadā Ekonomikas ministrijas sagatavotie un likumā “Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” iekļautie grozījumi, kuri Saeimā pirmoreiz bija iesniegti vienā portfelī ar šī gada valsts budžeta likumprojektu. Bet pēdējā brīdī pirms budžeta pieņemšanas tos no portfeļa izmeta, virsroku kārtējo reizi gūstot uzskatam, ka valstij nav jājaucas privātajā uzņēmējdarbībā.
Tagad Ekonomikas ministrijas ierēdņi jau dzied citu dziesmu, atzīdami, ka Latvijā, sevišķi mazajās pilsētās un lauku novados, iedzīvotājiem trūkst dzīvokļu.
Mazo ienākumu dēļ viņi nevar tos ne nopirkt, ne noīrēt.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis tagad atzīst, ka dzīvokļu trūkums ir viens no iemesliem, kas veicinājis lielas iedzīvotāju daļas aizbraukšanu no valsts.
Ekonomikas ministrijā sagatavotais Dzīvojamo telpu īres likumprojekts vienlaikus paredz izīrētājam lielākas tiesības izlikt īrnieku no dzīvokļa ātrāk un vienkāršāk nekā pašlaik, kas dzīvokļu trūkumu un pajumtes problēmu varētu saasināt vēl vairāk.
Pēc Valsts zemes dienesta datiem, kopš 1993. gada no jauna uzbūvēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju īpatsvars ir tikai 2% no pavisam uzbūvēto kopskaita (36 956).
Tā dēvētie jauno projektu attīstītāji un privātie būvuzņēmēji negrib ieguldīt naudu jaunu īres namu būvniecībā, tāpēc ka šie ieguldījumi neatmaksājas. Īres maksa, ko gribētu saņemt par dzīvokļiem jaunbūvēs, ir lielāka nekā tā, ko pašlaik iedzīvotāji spēj samaksāt.
Pašlaik būvēt jaunus dzīvojamos namus uzņēmējiem atmaksājas tikai Rīgā un vēl aptuveni 50 kilometru attālumā no galvaspilsētas.
No 2010. līdz 2017. gadam 91,8% jaunu mājokļu dzīvojamo platību uzbūvētas Rīgā, Jūrmalā un Rīgai tuvējos novados. Pēdējo desmit gadu laikā Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Valkā un vēl 13 citās Latvijas pilsētās jaunu daudzstāvu dzīvojamo namu būvniecība vispār nav notikusi.
Ekonomikas ministrijā aprēķinājuši, ka par visām mūsdienu prasībām atbilstoša labiekārtota dzīvokļa īri izdevumiem nevajadzētu pārsniegt 30% no īrnieka ģimenes ienākumiem. Pēc “LA” aprēķiniem, minimālā summa, ko vajadzētu kredīta atmaksai maksāt par mūsdienīgu dzīvokli, ir aptuveni 500 eiro mēnesī. Ņemot vērā 30% no ienākuma ierobežojumu, ģimene tādus izdevumus var atļauties, ja tās ienākumi ir vismaz 1600 eiro mēnesī. Taču 80% ģimeņu nav šādu ienākumu. Pusei mājsaimniecību ienākumi nepārsniedz 700 eiro mēnesī.
Valsts atbalsts aizdevumu veidā vietējām pašvaldībām veicinātu lētu (aptuveni pieci eiro par kvadrātmetru) īres dzīvokļu būvniecību tajās apdzīvotajās vietās, kur līdz šim jaunu dzīvojamo namu būvniecība nenotiek.
Ekonomikas ministrijas iesniegtie papildinājumi likuma grozījumos paredz, ka turpmāk Ministru kabinets noteiktu, kurām iedzīvotāju grupām pašvaldības drīkstētu izīrēt dzīvokļus.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, kurā vakar apsprieda šos priekšlikumus, gatavojot likuma grozījumus pirmajam lasījumam, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības lietās Aino Salmiņš šaubījās, vai ar valdībai piešķirtajām tiesībām un šādiem ierobežojumiem īres tiesību piešķiršana netiks pārlieku birokratizēta, tādējādi vēl vairāk samazinot iespējas īrēt. Viņš aicināja deputātus atzīt, ka pašlaik dzīvokļus nespēj ne nopirkt, ne īrēt vidusslānis, nemaz nerunājot par iedzīvotājiem, kuri saņem minimālo atalgojumu.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā vakar gan vēl nespēja izlemt par likuma grozījumu virzīšanu pirmajam lasījumam. Komisijas priekšsēdētāja biedrs Uldis Budriķis (JKP) sacīja, ka par to lemt varēšot, tiklīdz būšot saņemts Saeimas Juridiskā biroja atzinums.
Namu sadalījums
Daudzdzīvokļu namu sadalījums pēc to nodošanas ekspluatācijā
* Līdz 1940. gadam – 45%
* No 1941. līdz 1960. gadam – 14%
* No 1961. līdz 1979. gadam – 25%
* No 1980. līdz 1992. gadam – 14%
* No 1993. gada – 2%
Avots: Valsts zemes dienests
