Juris Lorencs: Meklē politiķi… 1
Viena no interesantākajām lasāmvielām Indijā ir angliski iznākošo laikrakstu svētdienas pielikumi, veltīti precību sludinājumiem. Tie ir vienkārši un līdz aizkustinājumam tieši. Piemēram: “Vecāki meklē līgavaini savai meitai (seko ziņas par meitenes kastu, valodu, garumu, svaru un izglītību), līgavainim jābūt (seko sīks nepieciešamo kvalitāšu apraksts). Datus un fotogrāfijas sūtīt uz (e-pasta adrese, mobilais telefons).” Kādi līgavaiņi tiek meklēti? Kā likums, jauni, slaidi, izskatīgi, izglītoti un turīgi. Var likties, tā ir visai reta, pat neiespējama kombinācija, taču, kā saka, “mēģināts nav zaudēts”.
Ja atceramies šogad notikušās vēlēšanas Eiropā, tad redzam, ka divās no tām panākumus guvuši tieši tādi politiķi, pēc kādiem ilgojas indiešu līgavas. Vispirms Francijas prezidenta vēlēšanās maijā negaidīti triumfēja Emanuels Makrons, pavisam nesen Austrijā parlamenta vēlēšanās savu partiju līdz uzvarai aizveda ārlietu ministrs Sebastians Kurcs. Viņiem ir viss – izskats, izglītība, nauda, amats un harisma. Tēli, kas izkāpuši no glancēto “dzīves stila” žurnālu lappusēm. Ievērojott Latvijas jaunāko laiku vēsturi, šķiet, ka mums vairāk piestāvētu mazliet skandalozs, bet nopietns vīrs, kurš līdzinātos nupat Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējušajam Andrejam Babišam. Viņš arī uzņēmējs, mediju magnāts, bijušais kompartijas biedrs ar deviņu gadu stāžu, miljardieris un oligarhs vienā personā.
Šādas asociācijas nāk prātā, no malas vērojot pašreiz notiekošās personāliju pārbīdes Latvijas politikā. Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, līdz tām atlicis vien gads. Izskatās, ka arī Latvijā sākušies gan vēl nezināmu vietējo Makronu, Kurcu un Babišu meklējumi, tādu nišu zondāža, kas gan ļautu izpausties jaunatrastiem cilvēkiem, gan esošajiem politiskajiem ilgdzīvotājiem nodrošinātu ja ne gluži pavisam jaunu stāju un izskatu, tad vismaz apkārtējo dekorāciju (šajā gadījumā – kabineta) maiņu. Par to, cik svarīgs politiķim ir kabinets, atgādināja Andra Piebalga tikpat kā neredzamā atrašanās “Vienotības” priekšsēdētāja krēslā. Ja Piebalgs vienlaikus būtu uzņēmies vadīt arī kādu ministriju, partija būtu tikai ieguvēja.
Tāpēc nav brīnums, ka bijušais Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis kļuvis par partijas “Progresīvie” ģenerālsekretāru. Ka pēc Solvitas Āboltiņas aiziešanas no aktīvās politikas pašreizējais “Vienotības” priekšsēdētājs Arvils Ašeradens mērķē uz vakanto frakcijas vadītāja vietu. Kaut gan vismaz man šķiet – prasmīgi rīkojoties, ekonomikas ministra postenis var nodrošināt vēl lielāku redzamību nekā atrašanās parlamentā. Ja šajā amatā izdotos ja ne atrisināt, tad vismaz nopietni pavirzīt uz priekšu dažus iesāktos darbus (piemēram, elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes lietu), vēlētāji to novērtētu. Bet pagaidām vien atklājies bēdīgais fakts, ka “Vienotības” rezervistu soliņš iespējami vakantajam ekonomikas ministra postenim izrādījies negaidīti īss.
Un vēl kāda nākamo Saeimas vēlēšanu īpatnība – neviena no “jaunajām vecajām” un nosacīti “vidējā kalibra” partijām, kas jau grābstās ap bijušo “Vienotības” vēlētāju, nav neglābjami neveiksminieki, kuriem spīd labi ja viens procents balsu. Tieši otrādi, “Kustība Par!”, Reģionu apvienība, visādi “konservatīvie” un “progresīvie” – tās visas veiksmes (vai, tieši otrādi, neveiksmes) gadījumā teorētiski var balansēt uz 5% robežas. Un kas notiek, ja viss “Vienotības” elektorāts tiek saraustīts 4,9% lielos deķīšos? Tad nākamā Saeimā iekļūst vien trīs saraksti, un mēs tos zinām – “Saskaņa”, Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība. Divas iespējamās koalīcijas, un arī tās mēs zinām. Un tad gan būs vietā teiciens – ja ne labāk, tad vismaz savādāk.
