Meklē ‘Latvijas dzelteno olplūmi’! 2
Lielākajai daļai audzētāju un arī patērētāju ir vairs tikai atmiņas par šīs šķirnes augļu teicamo garšu. Tagad šīs šķirnes koki praktiski neražo vai arī augļi ir pasīki un dzeltenzaļi, nevis dzelteni, arī to garša tikai viduvēja. Tiek vainots apputeksnētāju šķirņu trūkums, jo dzeltenā olplūme zied vēlu un tās ziedi parasti ir pildīti, tātad savu putekšņu tai nav vai to ir maz.
Igaunijā šī šķirne ar nosaukumu ‘Liivi Kollane Munaploom’ (tulkojumā – Vidzemes dzeltenā olplūme) ir iecienīta un tiek vairota vēl līdz šim, lai gan arī tur tās ražība pēdējos gados ne visur ir apmierinoša. Kāpēc tik krasi mainījušās šķirnes īpašības?
Kad plūmes bija kā olas
J. Penģerots-Svešais 1914. gadā rakstīja, ka Vidzemes dzeltenā olu plūme ir ar lieliem, jau augusta sākumā gataviem augļiem. Koki tai esot ziemcietīgi, izaugot īsti lieli, un esot ļoti ražīgi. Vienīgā plūme, kuras sēklaudži vienmēr esot stipri līdzīgi mātes koka augļiem.
1934. gadā J. Šterns Medzē rakstīja, ka dzelteno olu plūmi tirgū vairs nepērk, jo tirgus ar tām pārpildīts. Arī P. Veinberģis Saukā atzīst, ka dzeltenā olu plūme ir ļoti ražīga, tās augļaizmetņi jāretina, tad augļi ir vistas olas lielumā, ar stingru mīkstumu, transportā izturīgi, labi glabājas. Iespējams, tā bijusi no Šoha kokaudzētavas kā mātes koks iepirktā ‘Lielā dzeltenā olplūme’.
Uz Vidzemes dzeltenās olu plūmes sakņu atvasēm bieži potēja citas plūmes. Bet varbūt uz sēklaudžiem, jo nekur netiek skaidrots, kā atšķirt sakņu atvasi no sēklaudža, ja tas izrakts zem plūmes. Tā kā tolaik plūmes ieteica audzēt, rindstarpas uzturot melnajā papuvē vai audzējot starp rindām kādu rušināmkultūru, sakņu atvasēm, tāpat kā no nokritušajām plūmēm izaugušiem sēklaudžiem, saknes varēja būt labi izveidojušās. Arī apdobes zem vainaga gan mēsloja, gan apstrādāja.
Tikai pēc 1928./29. gada ziemas parādījās atsauksmes, ka dzeltenās olu plūmes neražo, ka pēc pārmitrās vasaras pārmērīgi bagātīgi ražojošie koki stipri izsaluši. Acīmredzot vairākumā gadījumu izdzīvoja neražojošie īpatņi, tie parasti veido spēcīgākus jaunos dzinumus, kas bija ļoti vajadzīgi kokaudzētavām acošanai. Iespējams, tieši tāpēc sāka parādīties kokaudzētavās izaudzēti mazražīgie šīs šķirnes stādi.
Sākumā par neražas cēloni uzskatīja kaļķa trūkumu augsnē, arī apputeksnētāja trūkumu. Vairāki augļkopji rakstīja, ka atšķirības augļu lielumā varot izraisīt arī plūmju dārza kopšana, mēslošana. Arī mazražības galvenais cēlonis esot nekopts zāliens, ko plūmes nepanesot, sevišķi jaunās. Nepareiza esot apdobju aprakšana un mēslošana rudenī, jo plūmēm saknes pārsniedz vainaga zaru garumu pat trīs reizes.
Lauku saimniecību piemājas dārzos nekoptie un sabiezinātie dažādu vecumu plūmju stādījumi, kuros auga gan no saknēm, gan kauliņiem izauguši kociņi, sākumā gan ražoja, bet pakāpeniski novecoja un vairs arī neražoja. Mazdārziņos kādu laiku pēc kara pa kādai olplūmei vēl ražoja. Ja no jauna stādīja kokaudzētavā iegādātos stādus, kuriem blakus ieteica stādīt kādu vēlu ziedošu šķirni vai arī to iepotēt vainagā, tad parasti dzirdētas sūdzības, ka raža nav sagaidīta.
Kādi secinājumi izdarāmi
Novērojumi dažādos laikos liecina, ka ‘Latvijas dzeltenajai olplūmei’ augļu kvalitātes un ražības daudzveidību varēja izraisīt galvenokārt sēklaudžu parādīšanās plūmju audzēs. Iespējams, ne tikai ‘Latvijas dzeltenās olplūmes’, bet arī citas uz sēklaudžiem acotās šķirnes ražos labāk, ja atgriezīsimies pie rindstarpu mehāniskās apstrādes.
Dārzkopības institūtā veikta dārzā esošo šīs šķirnes sešu klonu genotipēšana. Konstatēts, ka pilnīgi identisku genotipu starp tiem nav.
Analizējot tik daudzus gadus audzētās un tautā iemīļotās šķirnes pakāpenisko izzušanu no dārziem un tirgiem, jāsecina, ka nekavējoties jāuzsāk tās atjaunošana. Neglabāsim taču pat genofondā šīs patiesībā tik ļoti labās šķirnes mazvērtīgu klonu! Jāpiekrīt šīs šķirnes cienītājiem, ka neviena no citās valstīs selekcionētajām jaunajām šķirnēm garšas ziņā nelīdzinās ‘Latvijas dzeltenajai olplūmei’.
Jāsāk acīmredzot ar visu esošo ‘Latvijas dzeltenās olplūmes’ stādījumu apzināšanu, lai iegūtu vismaz vienu formu, kurai kādreiz bijusi liela raža vai lieli un garšīgi augļi. Iespējams, tie koki vai krūmi jau ilgāku laiku neražo, bet, iegūstot kaut dažus zarus, nodrošinot uzacotiem kociņiem labus augšanas apstākļus, šķirne sāks ražot un būs iespējama izvērtēšana, lai izdalītu labāko. Bez garšīgu plūmju mīlētāju palīdzības šajā darbā nevarēs iztikt. Tas neies ātri, bet pēc gadiem desmit dārzos un tirgū atkal varētu būt tik garšīgā ‘Latvijas dzeltenā olplūme’.
Plašāk – žurnāla ”Agrotops” jūlija numurā
