Meklē, kas maksās par skatakas ierīkošanu 7
VARAM cenšas ieslēgt atpakaļgaitu likuma īstenošanā, aizmirstot par ūdenssaimniecības sakārtošanu.
Smiltenes privāto māju īpašniekus satraukušajai problēmai par ūdens lietotāju līdzekļiem izbūvēt mezglus jeb skatakas komercmēraparātu uzstādīšanai risinājums nekust ne no vietas. Situācijas skaidrošanā iesaistījušies deputāti un ministriju amatpersonas, tomēr līdz konkrētībai pagaidām nav nonākuši. Galvenokārt tāpēc, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ieņēmusi pašas gatavotā Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma mīkstinātāja, nevis ūdenssaimniecības sakārtotāja pozīciju.
Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, kurā rakstīts, ka līdz 2020. gadam privātmāju īpašniekiem jāuzbūvē ūdens komercuzskaites mēraparāta mezgls (skataka), tiek interpretēts dažādās variācijās. Šobrīd nav skaidrs, vai skatakas jābūvē bez izņēmuma visiem īpašniekiem vai tikai tiem, kuri centralizētajam ūdensvadam pieslēdzas no jauna. Tā kā likums vedina uz ūdenssaimniecības sakārtošanu, ne jau šķirošana vecajos un jaunajos pieslēgumos atrisina problēmu. Smiltenes pieredze liecina, ka tieši vecie pieslēgumi zem zemes ir kā zirnekļa tīkls, kur maksā viens, bet pirms skaitītāja ūdensvadi savilkti arī uz kaimiņmājām.
Lai viestu skaidrību, “Smiltenes NKUP”, kura uzņēmums ir ūdenssaimniecības sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs novadā, lūdza VARAM un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai skaidrojumu par komercuzskaites mēraparāta mezglu atrašanās vietu. Atbildes nav. SIA “Smiltenes NKUP” valdes loceklis Aigars Vīvuliņš tāpat kā visi lasa vien dažādos plašsaziņas līdzekļos publicēto.
“Tieši interpretācija patlaban visu bremzē,” saka Vīvuliņš. “Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā ir skaidri uzrakstīts, ka nekustamā īpašuma īpašnieka vai valdītāja pienākums ir nodrošināt komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi komercmēraparāta uzstādīšanai vai nomaiņai saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja izdotajiem tehniskajiem noteikumiem uz piederības robežas speciāli ierīkotā skatakā vai ārpus piederības robežas pakalpojuma sniedzēja noteiktā vietā. Vārds “nodrošina” tieši to arī nozīmē, ka izbūve notiek par privātīpašnieka naudu gan tad, ja viņš pats veic darbus, gan tad, ja tiek izmantota mūsu – pakalpojuma sniedzēja – palīdzība. Tad atbilstošā summa tiks iekļauta apmaksājamā rēķinā.”
A. Vīvuliņš uzsver, ka patlaban esošais likums nedod izvēles brīvību ne pakalpojuma lietotājam, ne pakalpojuma sniedzējam, un kā ideālo variantu min ar likumu noteikt, ka lietotājam ir jāmaksā tikai par izmantoto ūdeni: “Savukārt mēs, pakalpojuma sniedzēji, līdzīgi kā to izdarīja “Sadales tīkli”, izbūvējam skatakas un ievietojam mēraparātus tur, kur vajadzīgs, bet izdevumus iekļaujam tarifā. Protams, ja tādas izmaiņas pieņemtu, atkal gan rastos cits jautājums – kādas kompensācijas saņems tie, kuri jau likuma prasības izpildījuši. Tātad arī par to jālemj.
Līdz šim VARAM ir nez kādēļ akcentējis visiem zināmo, ka mēraparātu par saviem līdzekļiem uzstāda pakalpojuma sniedzējs. Bet par to taču nav vispār runa! Tad rodas jautājums – vai VARAM nesaprot vai negrib saprast likumā rakstīto un šajā sakarā samilzušo problēmu, ka mezgls jeb skataka par brīvu saņemamā mēraparāta uzstādīšanai ir jānodrošina ūdens lietotājam? Pēc būtības Ūdenssaimniecības likums ir labs un vērsts uz vides sakārtošanu, taču nav ņemta vērā sociālā situācija, izpildi kā pienākumu uzliekot iedzīvotājiem. Un šie sociālie jautājumi nav jārisina ne man, ne maniem kolēģiem citos novados, jo mēs esam tikai pakalpojuma piegādātāji.”
Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs un “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Upenieks: “”Vienotība” iestājas pret ūdens komercuzskaites mēraparāta mezglu izbūvēšanas izmaksu uzlikšanu uz iedzīvotāju pleciem.”
Premjers Māris Kučinskis (ZZS) ir norādījis, ka Saeimai jāapsver nepieciešamība precizēt Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumu, lai novērstu iedzīvotāju satraukumu, ka tas liek privātmāju īpašniekiem par saviem līdzekļiem būvēt jaunus ūdens komercuzskaites mēraparāta mezglus: “Ir radušās neskaidrības par likuma traktējumu, tāpēc Saeimas deputātiem ir jāpārbauda regulējums, un iespējams, ka likumdevējam vajadzētu precizēt likumu.”
“Ja pieņemtu likuma grozījumus, likuma izpildes termiņu vajadzētu pagarināt, jo mums noteikti vajadzēs vai nu piesaistīt valsts atbalsta līdzekļus, vai iekļaut izdevumus tarifā. Taču par to jādomā valdībai,” norāda A. Vīvuliņš.
