Olafs Zvejnieks: Mejas epohālā sagrāve parlamentā pavērusi slūžas visiem vaimanologiem 0
Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko… līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā balsī, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.
– Vai tiešām? – pieklājīgi jautāja Trusītis.
– Protams, es varētu vēl mazliet palikt, – teica Pūks, – ja tu man… – un viņš zīmīgi noskatījās uz pieliekamā kambara pusi.
– Patiesību sakot, – Trusītis iebilda, – es arī taisījos iziet.
– Nu labi. Tad es eju. Uz redzēšanos.
– Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies.
– Vai tad vēl kaut kas ir? – Pūks dzīvi apvaicājās.
Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: – Nekā vairs nav.
– Es jau tā domāju, – Pūks pamāja. – Visu labu! Man jāiet.
Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļķepām, līdz izdabūja ārā degunu, tad ausis… tad priekšķepas… tad plecus… un tad…
– Glābiet! – noelsās Pūks.
– Es labāk rāpšos atpakaļ.
– Sasodīts! – viņš sacīja. – Vajadzēja tomēr uz priekšu.
– Es vairs nevaru nekā… Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!
(A. A. Milns, “Vinnijs Pūks un viņa draugi”)
Atslēgas vārds šajā fragmentā ir “Palīgā!”. Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas epohālā sagrāve parlamentā, balsojot par “Brexit” līgumu, plaši pavērusi slūžas visiem vaimanologiem, kas nu skandina, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības bez līguma ir visticamākais scenārijs.
Nē, nevar noliegt, ka tāda varbūtība pastāv, jo vienīgais scenārijs, ko var paspēt tieši līdz 29. martam, neprasot termiņa pagarinājumu, ir izstāšanās bez līguma. Tomēr man šķiet, ka britu pašu sev uzspiestais datums – 29. marts – ir viens no pirmajiem T. Mejas parlamentārās sagrāves upuriem.
Lai gan Apvienotās Karalistes iedzīvotāji jau divus gadus nespēj tikt skaidrībā par to, ko īsti viņi grib no attiecībām ar pārējo Eiropu, tomēr nav nekādu šaubu par to, ko viņi negrib.
Pārliecinošs vairākums gan sabiedrībā, gan parlamentā ir pret t. s. cieto breksitu jeb, citiem vārdiem sakot, izstāšanos bez nekāda līguma ar ES un pilnu muitas kontroles atjaunošanu.
Grūti apšaubīt viņu loģiku – situācijā, kad trešdaļu pārtikas Lielbritānija importē un importē galvenokārt no ES valstīm, tāpat no ES ieved ap 70% no pārējām lielveikalos atrodamajām precēm, muitas kontroles atjaunošana izraisīs tūlītēju dzīves dārdzības pieaugumu, ko jutīs pilnīgi visi iedzīvotāji, nemaz nerunājot par piegāžu kavēšanos.
Ir aprēķināts, ka tikai vienas minūtes uzmanības veltīšana katram preču konteineram, kas tiek ievests Lielbritānijā, izraisīs kilometru garu rindu pie muitas posteņiem. Turklāt nekādu muitas posteņu šobrīd nemaz nav un nav arī muitnieku, kas tajos varētu strādāt.
Līdzīga situācija ir arī Eiropā, un tādēļ arī Eiropas Savienībā nevēlas otras lielākās ES ekonomikas aiziešanu bez kāda līguma par turpmākajām attiecībām.
Ja šādos apstākļos politiķi nav spējīgi vienoties par termiņa pagarinājumu kopīga risinājuma meklēšanai, tad laikam jārunā nevis par kļūdām un nevēlēšanos, bet gan par vispārēju demokrātijas krīzi. Tam es īsti neticu.
Visa šeit teiktā kontekstā gribas piebilst, ka Latvijas uzņēmumiem un valsts iestādēm jāturpina sekot notikumiem Lielbritānijā un morāli gatavoties ļaunākajam scenārijam.
Tomēr sākt izvietot darba sludinājumus un pieņemt darbā cilvēkus, kuru funkcijās ietilptu ļaunākā scenārija, proti, pilnīga robežas un muitas kontroles atjaunošana starp ES un Lielbritāniju, īstenošana, tomēr vēl ir stipri pāragri.
