“Meitiņ, kāpēc neatnāci agrāk?” Patiess pieredzes stāsts par negaidītu izārstēšanos
0
Iepriekšējās nedēļās LA.LV dalījāmies ar vairāku cilvēku stāstiem par pieburšanu, mistiskām apstākļu sakritībām un pēkšņām slimībām, kurām ārsti nevar atrast cēloni. Saņēmām arī kāda pavisam sena notikuma aprakstu, ar kuru vēlējās dalīties kāda lasītāja, kura, intensīva darba nomocīta, sāka izjust pēkšņas sāpes. Viņai pašai par brīnumu, tās palīdzējusi “noņemt” kāda tantiņa.
Raksta turpinājumā lasītājas stāsts.
Kādreiz es strādāju ātrajā palīdzībā, un mūsu parastās četras brigādes pēkšņi saruka līdz divām – ārsti saslima, bet darbs neapstājās. Mēs divas brigādes strādājām diennakti pēc diennakts, jau veselu mēnesi bez atelpas. Kādu vakaru, kad uz maiņu atnāca sieviete, kura bija pensijas vecumā, viņa, ieraugot mani, izbrīnīta jautāja: “Jūs vēl neesat nomirusi?” Es tikai pasmējos un pajokoju: “Ja sāksiet vākt pa rublim vainagam, tad būšu.” Nogurums spieda plecus, bet darbs bija jāpadara, tāpēc turpināju cīnīties, lai gan arvien vairāk jutu, ka mans ķermenis sāk protestēt.
Pēc pāris dienām sāka sāpēt plecs, un drīz vien sāpes pārņēma visu roku – tik ļoti, ka nespēju pat matus saķemmēt. Devos pie neirologa, kurš nozīmēja reopirīnu un fizioprocedūras, taču piecas nedēļas ārstējos bez jebkāda efekta. Nogurums un bezmiegs darīja savu – galva reiba no zālēm, un es nokritu, stipri sasitot to pašu roku. Augšdelmā izveidojās liels asinsizplūdums, bet dzīve turpinājās. Kad saņēmu algu, kolēģe pasmējās: “Ja nepalīdz ne dakteri, ne plāksteri – meklē tantiņu!” Šis ieteikums, lai cik ironisks būtu, lika man rīkoties.
Būdama padomju laika ārste, es tomēr nolēmu paklausīt un atrast šo “tantīti”. Sesku ielā mani pieņēma kāda ap 80 gadus veca sieviete. Viņa paskatījās uz manu roku un nosmējās: “Meitiņ, kāpēc neatnāci agrāk? Es tev sapīti noņemšu, tikai rociņa kādu laiku būs nejūtīga.” Atgriezusies mājās, nomazgājos un gulēju veselu diennakti. Kopš tās dienas neviena locītava man vairs nav sāpējusi. Paldies viņai!
