Meiteņu sarunas 0
Dainas Tabūnas (dzim. 1985. g.) krājumam “Pirmā reize” dots simbolisks nosaukums, proti, pirmā reize labi sasaucas ar autores tekstu debiju grāmatas formātā, jo rakstniece kultūras telpā (“Luna”, “Karogs”, “Kultūras Forums”, “Kultūras Diena”, “Latvju Teksti”, portālā “Satori”) gan kā rakstītāja, gan kā citu tekstu vērtētāja publicējusies jau kopš 2000. gada.
Krājumā ievietoti septiņi stāsti, kuri vēsta, kā uz grāmatas aizmugurējā vāka īsajā tekstu kopsavilkumā teikts: “Kā sagatavoties lielajai dzīvei, ja regulāri jāpiedzīvo jaunas un neierastas lietas?” Stāstu varoņi ir bērni–pusaudži–jaunieši, kuri sāk iepazīt pasauli, jau mazotnē saskaroties ar šādiem eksistenciāliem jautājumiem – Dievs, nāve, mīlestība, vara un dzimumattiecības. Šīs pasaulīgās lietas skartas no femīnā skatpunkta pirmās personas formā, proti, autori interesē bērna arhetips kā personības izaugsmes galvenā vērtība.
Patīkams pārsteigums, kas arīdzan veido grāmatas kopnoskaņu, ir autores valoda – plūstoša, harmoniska, vienkārša, taču tajā pašā laikā izteiksmes līdzekļiem bagāta. Protams, tā kā stāstu mazās varones apdzīvo pēdējo divdesmit gadu laiktelpu (viegli variējot ar šo elementu arī katrā no stāstiem – atkāpes pagātnē ir pat dominējošs autores stāstu uzbūves paņēmiens), to leksikā manāms arī slengs, taču tas netraucē teksta kopējam plūdumam. Vienīgi stāsts “Meiteņu sarunas” (grāmatā – ceturtais) gan stilistiski, gan leksiski disonē ar pārējiem tekstiem, līdz ar to lasītāju izsit no autores pieradinātā valodas ritma.
Stāsts “Meiteņu sarunas” ir veidots stilistiski interesanti – kolāžas veidā. Dialogi atgādina dramaturģijā ierasto personu runu, un, starp citu, šajos dialogos neieraudzīsim ierasto teikumu noslēdzošo pieturzīmi punktu (tā vietā vienkārši teksts bez pieturzīmes), toties dominē retoriskais jautājums, izsaukums. Arī personvārdi tiek veidoti kā iesaukas un iesauku iniciāļi (Samtainā Zīda Pūka – S. Z. P., Mazais Sumpurnis – M. S. u. c.). Autore lasītāju provocē jau stāsta sākumā, kā moto izmantojot provokatīvas Riharda Bargā dzejas rindas: “Meitenes nelasiet pasakas/ Meitenes dzeriet šņabi/ Šai dzīvē laimīgs ir tikai tas/ Kuram nekad nav labi”. Šīs rindas caurvij stāsta būtību – varoņi ir jaunieši, kas tikko sāk iepazīt lielo dzīvi – studenti un citi, kurus vieno radošas izpausmes (mūzika, literatūra), bohēma, dīkdienība, seksuālās attiecības. Iespējams, dažus šis stāsts pat saniknos, jo būs jāiepazīst pavisam cits poētiskais tekstveidnes paņēmiens un slengs “biezā slānī”. Varbūt stāstu krājuma sakārtotājam bija tieši šāds mērķis – pārsteigt, atmodināt lasītāju no patīkami harmoniskā ritma un stāstu neielikt, piemēram, kā pēdējo. Tādā gadījumā jāsecina, ka nodoms izdevies un pēc tam nepieciešama pauze, lai turpinātu baudīt ierasto autores ritmu nākamajos stāstos.
Autore precīzi atkodējusi savas mazās varones un varoņus. Rakstīt no bērna pusaudža skatpunkta ir liela uzdrīkstēšanās, jo daudziem rakstniekiem šī iejušanās mazā cilvēkbērna (arī jaunieša) ādā ir klupšanas akmens un radoša neveiksme. Dainai Tabūnai tas ir izdevies, līdz ar to radīts t. s. līdzi pārdzīvošanas brīdis un, iespējams, mudina lasītājas ietiekties savās bērnības meitenīgajās izjūtās.
Skarbas, tajā pašā laikā abpusēji korektas līnijas rakstniece ievelk bērna un vecāku attiecību skalā, tādējādi atklājot mūžseno patiesību par paaudžu konfliktiem, brīžiem neiedziļināšanos, un par abpusējo neizpratni (nevis negribēšanu saprast, jo abas paaudzes tomēr periodiski cenšas psiholoģiski un emocionāli tuvināties). Bērns intuitīvi nojauš, ka vecāki viņam vēl tikai labu, taču bērna pasaulē kā vairogs “uzbāzīgajai” vecāku ieinteresētībai par draugiem, par to, kur pavada laiku un kā gājis, kalpo meli vai izstrādātas standarta frāzes.
Daina Tabūna sagatavo savas mazās varones lielajai Dzīvei, savai īpašajai femīnajai pasaulei, kas kopā ar bērna–pusaudzes–jaunietes saasināto pasaules uztveri meklē savu vietu starp līdzcilvēkiem, lai saprastu, ka: “varbūt tad mēs kļūsim par tiem ceļiem, kurus tā arī nekad nespējam noiet līdz galam” (citēts no stāsta “Aukstā zeme”).
